1Un notikās pēc tam, ka Nahašs, Amona bērnu ķēniņš, nomira, un viņa dēls palika par ķēniņu viņa vietā.
2Tad Dāvids sacīja: es darīšu žēlastību pie Hanūna, Nahaša dēla, jo viņa tēvs žēlastību darījis pie manis. Un Dāvids sūtīja vēstnešus, viņu iepriecināt par viņa tēvu. Tad Dāvida kalpi nāca uz Amona bērnu zemi pie Hanūna, viņu iepriecināt.
3Bet Amona bērnu lielkungi sacīja uz Hanūnu: vai Dāvids godina tavu tēvu tavās acīs, ka tas sūtījis pie tevis iepriecinātājus? Vai viņa kalpi nav tāpēc pie tevis nākuši, ka zemi izklausa un izposta un izlūko?
4Tad Hanūns ņēma Dāvida kalpus un tiem nodzina bārdu un viņiem nogrieza vienu drēbju pusi līdz gurniem un tos atlaida.
5Un tie aizgāja. Un kad nu Dāvidam ziņu deva par tiem vīriem, tad viņš tiem sūtīja pretī, (jo tie vīri bija ļoti apsmieti,) un ķēniņš tiem lika sacīt: paliekat Jērikā, tiekams jūsu bārda atkal būs ataugusi, tad nāciet atpakaļ.
6Kad nu Amona bērni redzēja, ka bija palikuši smirdoši Dāvida priekšā, tad Hanūns un Amona bērni sūtīja tūkstoš sudraba talentus, saderēt ratus un jātniekus no Mezopotamijas, no Maāhas un no Cobas.
7Un tie sev saderēja trīsdesmit un divi tūkstoš ratus un to ķēniņu no Maāhas un viņa ļaudis, un tie nāca un apmeta lēģeri pret Medebu. Un Amona bērni arīdzan sapulcējās no savām pilsētām un nāca karā.
8Kad nu Dāvids to dzirdēja, tad viņš sūtīja Joabu un visu spēku ar tiem vareniem.
9Un Amona bērni izgāja un nostājās uz kauju priekš pilsētas vārtiem. Bet tie ķēniņi, kas bija nākuši, turējās savrup laukā.
10Kad nu Joabs redzēja, ka karš pret viņu taisījās no priekšas un no aizmugures, tad viņš izlasīja kādus no Israēla jauniem vīriem un nostājās Sīriešiem pretī.
11Bet tos citus ļaudis viņš deva Abišajam, savam brālim, rokā, un tie nostājās pret Amona bērniem.
12Un viņš sacīja: ja Sīrieši būs stiprāki nekā es, tad nāc tu man palīgā, bet ja Amona bērni būs stiprāki nekā tu, tad es nākušu tev palīgā.
13Turies droši un lai stipri cīnāmies priekš saviem ļaudīm un priekš sava Dieva pilsētām, un Tas Kungs lai dara, kā Tam patīk.
14Un Joabs nāca tuvāki ar saviem ļaudīm, kas pie viņa bija, kauties ar Sīriešiem, bet tie bēga viņa priekšā.
15Un kad Amona bērni redzēja, kā Sīrieši bēga, tad tie arīdzan bēga priekš Abišajus, viņa brāļa, un tie nāca pilsētā, un Joabs gāja uz Jeruzālemi.
16Kad nu Sīrieši redzēja, ka Israēla priekšā bija sakauti, tad tie sūtīja vēstnešus un lika nākt tiem Sīriešiem, kas viņpus upes dzīvoja, un Šofahs, HadadEzera kara lielskungs, gāja viņu priekšā.
17Kad to Dāvidam teica, tad viņš sapulcēja visu Israēli un pārgāja pār Jordāni, un nāca pie tiem un nostājās tiem pretī. Un Dāvids nostājās Sīriešiem pretī uz kauju, un tie ar viņu kāvās.
18Bet Sīrieši bēga Israēla priekšā, un Dāvids nokāva no Sīriešiem septiņ tūkstoš ratus un četrdesmit tūkstoš kājniekus; viņš nokāva arī Šofahu, to kara lielkungu.
19Kad nu HadadEzera kalpi redzēja, ka Israēla priekšā bija sakauti, tad tie derēja mieru ar Dāvidu un viņam kalpoja. Un Sīrieši negribēja vairs Amona bērniem palīdzēt.
