1Un Dāvids domāja savā sirdī: taču man kādā dienā nāks gals caur Saula roku; man labuma nav, ja es glābtin neglābjos uz Fīlistu zemi, lai Sauls mitās mani joprojām meklēt visās Israēla robežās; tā es no viņa rokas izglābšos.
2Tad Dāvids cēlās un gāja ar tiem sešsimt vīriem, kas pie viņa bija, pie Ahiša, Maoha dēla, Gatas ķēniņa.
3Un Dāvids palika pie Ahiša Gatā, pats un viņa vīri, ikkatrs ar savu namu, Dāvids ar savām abām sievām, Ahinoamu, to Jezreēlieti, un Abigaīli, Nābala sievu, to Karmelieti.
4Kad nu Saulam sacīja, ka Dāvids aizbēdzis uz Gatu, tad viņš to vairs nemeklēja.
5Un Dāvids sacīja uz Ahišu: ja es žēlastību esmu atradis priekš tavām acīm, tad lai man dod vietu vienā zemes pilsētā, ka es tur dzīvoju; jo kāpēc tavam kalpam ķēniņa pilsētā pie tevis būs dzīvot?
6Tad Ahišs viņam tai dienā deva Ciklagu. Tāpēc Ciklaga Jūda ķēniņiem pieder līdz šai dienai.
7Un tas laiks, ko Dāvids Fīlistu zemē mita, bija viens gads un četri mēneši.
8Un Dāvids cēlās ar saviem vīriem un uzbruka Gešuriešiem un Geraziešiem un Amalekiešiem, jo tie citkārt bija tie zemes iedzīvotāji līdz Šurai un Ēģiptes zemei.
9Un Dāvids kāva to zemi un nepameta dzīvus ne vīrus, ne sievas un ņēma avis un vēršus un ēzeļus un kamieļus un drēbes, un griezās atpakaļ un nāca pie Ahiša.
10Kad nu Ahišs sacīja: kur jūs šodien esat ielauzušies? Tad Dāvids sacīja: pret dienasvidu iekš Jūda, un pret dienasvidu pie Jerahmeēliešiem, un pret dienasvidu pie Keniešiem.
11Un Dāvids ne vīrus, ne sievas nepameta dzīvus, ka tie netiktu uz Gatu; jo viņš sacīja: lai nenes vēsti pret mums, sacīdami: tā Dāvids mums ir darījis. Un tāds bija viņa darbs, cik ilgi tas Fīlistu zemē dzīvoja.
12Un Ahišs ticēja Dāvidam un domāja, viņš sev smirdošu darījies priekš saviem Israēla ļaudīm, tāpēc viņš man mūžam būs par kalpu.
