1Un Fīlisti visus savus pulkus bija sapulcinājuši Afekā, un Israēls apmetās pie Jezreēles akas.
2Un Fīlistu lielkungi tur gāja ar simtiem un ar tūkstošiem. Bet Dāvids un viņa vīri gāja ar Ahišu no aizmugures.
3Tad Fīlistu lielkungi sacīja: ko šie Ebreji (te dara)? Un Ahišs sacīja uz Fīlistu lielkungiem: vai šis nav Dāvids, Saula, Israēla ķēniņa, kalps, kas šīs dienas un šos gadus pie manis bijis, un es pie tā nekā neesmu atradis no tās dienas, kad viņš tur ir atkritis, līdz šai dienai?
4Bet Fīlistu lielkungi apskaitās par viņu un uz viņu sacīja: lai tas vīrs griežas atpakaļ un lai iet atpakaļ uz savu vietu, ko tu viņam esi devis; lai viņš neiet karā mums līdz, ka viņš mums nepaliek par pretinieku pašā kaušanā. Jo kā šis savam kungam labāk varētu patikt, nekā caur šo vīru galvām?
5Vai šis nav tas Dāvids, par ko tie dejojot un dziedot sacīja: Sauls ir tūkstošus kāvis, bet Dāvids desmit tūkstošus?
6Tad Ahišs aicināja Dāvidu un uz to sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, tu esi taisns vīrs un tava iziešana un ieiešana pie manis lēģerī man labi patīk, jo es pie tevis neesmu ļauna atradis no tās dienas, kad tu pie manis nācis, līdz šai dienai, bet tiem lielkungiem tu neesi patīkams.
7Tad nu griezies atpakaļ un ej ar mieru, ka tu ļauna nedari priekš Fīlistu lielkungu acīm.
8Tad Dāvids sacīja uz Ahišu: ko es esmu darījis un ko tu pie sava kalpa esi atradis no tās dienas, kad es tavā priekšā bijis, līdz šai dienai, ka man nu nebūs iet un kauties pret sava kunga, tā ķēniņa, ienaidniekiem?
9Tad Ahišs atbildēja un sacīja uz Dāvidu: es gan zinu, tiešām tu manām acīm esi patīkams, tāpat kā viens Dieva eņģelis. Bet Fīlistu lielkungi saka, lai viņš neiet karā mums līdz.
10Nu tad celies rītā agri ar sava kunga kalpiem, kas tev līdz nākuši, un ceļaties rītā agri, kad gaisma būs metusies, un ejat.
11Tad Dāvids cēlās ar saviem vīriem, iet agri atpakaļ uz Fīlistu zemi. Bet Fīlisti cēlās uz Jezreēli.
