1Bet es pie sevis esmu apņēmies nenākt atkal pie jums ar skumdināšanu.
2Jo ja es jūs noskumdināju, kas tad ir, kas mani iepriecina, ja ne tas, kas no manis bija noskumdināts?
3Un to jums esmu rakstījis, lai man nākot nebūtu jānoskumst par tiem, par kuriem man bija priecāties, un es stipri ceru no jums visiem, ka mans prieks arī jums visiem prieks.
4Jo iekš daudz bēdām un sirds bailēm ar daudz asarām jums esmu rakstījis; ne, lai jūs noskumstat, bet lai nomaniet to ļoti lielo mīlestību, ko es uz jums turu.
5Bet ja kas skumdinājis, tad tas nav mani skumdinājis, bet lai pāri nedaru, kaut cik jūs visus.
6Šim tādam jau pietiek šī pārmācīšana, kas tam no daudziem ir notikusi.
7Tā, ka jums turpretī jo vairāk pienākas piedot un iepriecināt, ka tas nenonīkst no pārlieku lielas noskumšanas.
8Tāpēc jums lūdzu, ka jūs gribētu viņam parādīt mīlestību.
9Jo tāpēc arī esmu rakstījis, lai es nomanītu jūsu prātu, vai jūs visās lietās esat paklausīgi.
10Kam jūs piedodat, tam es arīdzan piedodu; jo ja es arī kādam ko esmu piedevis, tad tam jūsu dēļ esmu piedevis priekš Kristus vaiga, lai no sātana netopam pievilti.
11Jo viņa domas mums nav nezināmas.
12Bet kad es nācu Troadā Kristus evaņģēliju sludināt, un durvis man bija atvērtas iekš Tā Kunga, tad savā garā nevarēju apmierināties, tāpēc ka neatradu Titu, savu brāli,
13Bet no tiem atvadījies aizgāju uz Maķedoniju.
14Un pateicība Dievam, kas mums allaž dod uzvarēt iekš Kristus un Savas atzīšanas labo smaržu caur mums izplata visās malās!
15Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam pie tiem, kas top izglābti, un pie tiem, kas pazūd.
16Šiem gan nāves smarža uz nāvi, bet viņiem dzīvības smarža uz dzīvību. Un kas ir derīgs uz to?
17Jo mēs neesam kā daudzi, kas ar Dieva vārdu kā ar preci pieviļ, bet mēs runājam itin kā no skaidrības, kā no Dieva puses Dieva priekšā iekš Kristus.
