1Kad nu Atalija, Ahazijas māte, redzēja, ka viņas dēls bija miris, tad viņa cēlās un izdeldēja visu ķēniņa dzimumu.
2Bet Jošeba, ķēniņa Jehorama meita, Ahazijas māsa, ņēma Joasu, Ahazijas dēlu, un to nozaga no tiem ķēniņa bērniem, kas kļuva nokauti, līdz ar viņa zīdītāju guļamā kambarī, un tie viņu apslēpa no Atalijas, ka tas netapa nokauts.
3Un viņš ar to bija apslēpts Tā Kunga namā sešus gadus, un Atalija valdīja pār zemi.
4Un septītā gadā Jojada sūtīja un sauca tos virsniekus pār simtiem un sargus un pils karavīrus, lai nāk pie viņa Tā Kunga namā, un derēja derību ar tiem, lika tiem zvērēt Tā Kunga namā un parādīja tiem to ķēniņa dēlu.
5Un viņš tiem pavēlēja sacīdams: šī tā lieta, ko jums būs darīt. Trešā daļa no jums, kam sabatā jāstāv kārtā, lai tur vakti pie ķēniņa nama,
6Un otra trešā daļa lai stāv pie Sur vārtiem un trešā daļa pie tiem vārtiem aiz pils karavīriem; tā jums būs turēt vakti un to namu nosargāt.
7Un divi pulki no jums, visi kas sabatā tiek vaļā, lai vakti tur Tā Kunga namā pie ķēniņa.
8Un jums būs stāties ap ķēniņu, ikkatram ar savu ieroci rokā. Un kas tajās rindās ielauzīsies, tam būs mirt, un esiet pie ķēniņa, kad viņš iziet un ieiet.
9Un tie virsnieki pār simtiem darīja kā priesteris Jojada tiem bija pavēlējis, un ikkatrs ņēma savus vīrus, kam sabatā bija kārta un kas sabatā tika vaļā, un gāja pie priestera Jojadas.
10Un priesteris tiem virsniekiem pār simtiem deva šķēpus un priekšturamās bruņas, kas ķēniņam Dāvidam bija Tā Kunga namā.
11Un tie pils karavīri stāvēja ikkatrs ar savu ieroci rokā no nama labās puses līdz nama kreisai pusei, pie altāra un pie nama ap ķēniņu visapkārt.
12Un viņš izveda ķēniņa dēlu un uzlika viņam kroni un deva viņam liecības (grāmatu), un tie viņu cēla par ķēniņu un to svaidīja un plaukšķināja ar rokām un sacīja: lai dzīvo ķēniņš!
13Un kad Atalija dzirdēja to pils karavīru (un) ļaužu kliegšanu, tad tā nāca pie tiem ļaudīm Tā Kunga namā,
14Un tā skatījās, un redzi, ķēniņš stāvēja augstajā vietā, kā bija ieradums, un virsnieki un trumešu pūtēji pie ķēniņa, un visi zemes ļaudis priecājās un pūta trumetes. Tad Atalija saplēsa savas drēbes un sauca: dumpis, dumpis!
15Bet priesteris Jojada pavēlēja tiem virsniekiem pār simtiem, tiem kara spēka vadoņiem, un uz tiem sacīja: izvediet to no nama ārā rindām cauri un kas viņai ies pakaļ, to nokaujiet ar zobenu; jo priesteris sacīja: Tā Kunga namā to nebūs nokaut.
16Un tie pielika rokas pie tās, un tā gāja pa zirgu braucamo ceļu uz ķēniņa namu un tur tapa nokauta.
17Un Jojada derēja derību starp To Kungu un ķēniņu un ļaudīm, ka tie būtu Tā Kunga ļaudis, arī starp ķēniņu un ļaudīm.
18Tad visi zemes ļaudis gāja Baāla namā un to nolauzīja ar viņa altāriem un sadauzīja viņa tēlus pavisam un nokāva Matanu, Baāla svētītāju, altāru priekšā, un priesteris iecēla atkal priekšniekus pie Tā Kunga nama.
19Un viņš ņēma tos virsniekus pār simtiem un tos sargus un pils karavīrus un visus zemes ļaudis, un tie veda ķēniņu no Tā Kunga nama un gāja to ceļu pa pils karavīru vārtiem uz ķēniņa namu, un viņš apsēdās ķēniņu goda krēslā.
20Un visi zemes ļaudis priecājās, un pilsēta norima, kad tie Ataliju ar zobenu bija nokāvuši pie ķēniņa nama.
21Un Joas bija septiņus gadus vecs, kad tas palika par ķēniņu.
