1Joasa, Ahazijas dēla, Jūda ķēniņa, divdesmit trešā gadā Jehoahazs, Jehus dēls, palika par ķēniņu pār Israēli un valdīja Samarijā septiņpadsmit gadus;
2Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, jo viņš staigāja pakaļ Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli paveda uz grēkiem; no tiem viņš neatstājās.
3Tad Tā Kunga bardzība iedegās pār Israēli, un Viņš tos nodeva rokā Hazaēlim, Sīriešu ķēniņam, un BenHadadam, Hazaēļa dēlam visu to laiku.
4Bet Jehoahazs pielūdza Tā Kunga vaigu, un Tas Kungs to paklausīja; jo Viņš uzlūkoja to spaidīšanu, ar ko Sīriešu ķēniņš Israēli spaidīja.
5Un Tas Kungs Israēlim deva glābēju, ka tie izglābās no Sīriešu rokas, un Israēla bērni dzīvoja savās teltīs kā papriekš.
6Taču tie neatstājās no Jerobeama nama grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem, bet staigāja iekš tiem; pat Aštarte palika Samarijā.
7Jo no Jehoahaza ļaudīm vairāk nebija atlikuši nekā piecdesmit jātnieki un desmit rati un desmit tūkstoš kājnieki. Jo Sīrijas ķēniņš tos bija nokāvis un tos darījis kā saminamus pīšļus.
8Un kas vēl par Jehoahazu stāstāms, un viss, ko viņš darījis, un viss viņa spēks, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā.
9Un Jehoahazs aizmiga saviem tēviem pakaļ un tapa aprakts Samarijā. Un viņa dēls Jehoas palika par ķēniņu viņa vietā.
10Joasa, Jūda ķēniņa, trīsdesmit septītā gadā Jehoas, Jehoahaza dēls, palika par ķēniņu pār Israēli Samarijā, un valdīja sešpadsmit gadus.
11Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika; viņš neatstājās no visiem Jerobeama, Nebata dēla, grēkiem, kas Israēli bija pavedis uz grēkiem, — tanīs viņš staigāja.
12Un kas vēl par Jehoasu stāstāms, un viss, ko viņš darījis, un viss viņa spēks, kā viņš karojis pret Amacīju, Jūda ķēniņu, tas ir rakstīts Israēla ķēniņu laiku grāmatā.
13Un Jehoas aizmiga saviem tēviem pakaļ, un Jerobeams sēdās viņa goda krēslā. Bet Jehoas Samarijā tapa aprakts pie Israēla ķēniņiem.
14Un Eliša sasirga ar slimību, ar ko tas arī nomira. Un Jehoas, Israēla ķēniņš, nogāja pie tā un raudāja viņa priekšā un sacīja: mans tēvs! Mans tēvs! Israēla rati un viņa jātnieki!
15Un Eliša uz to sacīja: dabū stopu un bultas. Un viņš tam dabūja stopu un bultas,
16Tad viņš sacīja uz Israēla ķēniņu: uzvelc to stopu ar savu roku! Un tas uzvilka ar savu roku, un Eliša lika savu roku uz ķēniņa roku
17Un sacīja: atveri logu pret rītiem. Un viņš to atvēra. Un Eliša sacīja: šauj! Un viņš šāva. Tad viņš sacīja: tā ir Tā Kunga glābēja bulta, glābēja bulta pret Sīriešiem, jo tu kausi Sīriešus Afekā, tiekams tu tos izdeldēsi.
18Pēc viņš sacīja: ņem tās bultas. Un kad tas tās ņēma, tad viņš sacīja uz Israēla ķēniņu: sit to zemi! Un viņš sita trīs reizes un apstājās.
19Tad tas Dieva vīrs par to apskaitās un sacīja: ja tu būtu piecas vai sešas reizes sitis, tad tu Sīriešus būtu kāvis līdz izdeldēšanai, bet nu tu Sīriešus kausi trīs reiz.
20Un Eliša nomira un to apraka, kad Moabiešu sirotāji gada sākumā ielauzās zemē.
21Un notikās, kad tie nupat vienu vīru gribēja aprakt, redzi, tad tie ieraudzīja to pulku un iemeta to vīru Elišas kapā. Un kad tas vīrs dabūja aiztikt Elišas kaulus, tad tas palika dzīvs un cēlās uz savām kājām.
22Un Hazaēls, Sīriešu ķēniņš, spaidīja Israēli visu Jehoahaza mūžu.
23Bet Tas Kungs tiem bija žēlīgs un apžēlojās par tiem un atgriezās pie tiem Savas derības dēļ ar Ābrahāmu, Īzaku un Jēkabu un negribēja tos nomaitāt un tos arīdzan neatmeta no Sava vaiga līdz šim laikam.
24Un Hazaēls, Sīriešu ķēniņš, nomira, un BenHadads, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā.
25Tad Jehoas, Jehoahaza dēls, atņēma atkal tās pilsētas no BenHadada, Hazaēļa dēla rokas, ko šis karā bija ņēmis no Jehoahaza, viņa tēva, rokas. Jehoas viņu kāva trīs reizes un atdabūja Israēla pilsētas.
