1Kad nu ķēniņš Hizkija to dzirdēja, tad viņš saplēsa savas drēbes un apvilka maisu un gāja Tā Kunga namā,
2Un sūtīja nama uzraugu Eliakimu un skrīveri Šebnu un tos vecākos priesterus, maisos ģērbušos, pie pravieša Jesajas, Amoca dēla.
3Un tie uz viņu sacīja: tā saka Hizkija: šī diena ir bēdu un soda un kauna diena. Jo bērni nākuši uz dzimšanu un spēka nav dzemdēt.
4Vai Tas Kungs, tavs Dievs, nedzirdēs visus Rabšakus vārdus, ko viņa kungs, Asīrijas ķēniņš, ir sūtījis, zaimot To dzīvo Dievu, un nepārmācīs par tiem vārdiem, ko Viņš dzirdējis, Tas Kungs, tavs Dievs? Tāpēc celies un lūdz par tiem atlikušiem, kas vēl atrodas.
5Un ķēniņa Hizkijas kalpi nāca pie Jesajas.
6Un Jesaja uz tiem sacīja: tā jums savam kungam būs sacīt: tā saka Tas Kungs: “Nebīsties par tiem vārdiem, ko tu esi dzirdējis, ar ko Asīrijas ķēniņa sulaiņi Mani zaimojuši.
7Redzi, Es tam došu tādu garu, ka tas dzirdēs baumu un ies atpakaļ uz savu zemi, un Es viņam paša zemē likšu krist caur zobenu.”
8Kad nu Rabšakus gāja atpakaļ, tad viņš atrada Asīrijas ķēniņu pret Libnu karojam, jo viņš bija dzirdējis, ka tas no Lahišas jau bija aizgājis.
9Un kad viņš par Tirhaku, Etiopijas ķēniņu, dzirdēja sakām: redzi, viņš ir izgājis ar tevi karot, tad viņš atkal sūtīja vēstnešus pie Hizkijas un sacīja:
10Tā runājiet uz Hizkiju, Jūda ķēniņu, un sakāt: lai tevi nepieviļ tavs Dievs, uz ko tu paļaujies, sacīdams: Jeruzāleme netaps rokā dota Asīrijas ķēniņam.
11Redzi, tu esi dzirdējis, ko Asīrijas ķēniņi darījuši visām zemēm, tās izdeldēdami; un tu domā izglābties?
12Vai pagānu dievi tos glābuši, ko mani tēvi izpostījuši, Gozanu un Haranu un Recefu un Ēdena bērnus, kas bija Telasarā?
13Kur ir Hamatas ķēniņš un Arpadas ķēniņš un Sefarvaimas pilsētas, Henas un Ivas ķēniņš?
14Kad nu Hizkija bija dabūjis tās grāmatas no vēstnešu rokas un tās izlasījis, tad viņš gāja Tā Kunga namā, un Hizkija tās atpleta Tā Kunga priekšā.
15Un Hizkija pielūdza Tā Kunga priekšā un sacīja: Kungs, Israēla Dievs, kas sēdi pār ķerubiem, Tu viens pats esi Dievs pār visām zemes valstīm, Tu esi radījis debesis un zemi.
16Atgriez, ak Kungs, Savas ausis un klausies, atveri, ak Kungs, Savas acis un redzi un dzirdi Sanheriba vārdus, ko viņš sūtījis, zaimot To dzīvo Dievu!
17Patiesi, ak Kungs, Asīrijas ķēniņi ir postījuši pagānus un viņu zemi,
18Un viņu dievus metuši ugunī, jo tie nav dievi, bet cilvēku roku darbs, koks un akmens, tāpēc tie tos ir izpostījuši.
19Nu tad, Kungs, mūsu Dievs, izpestī mūs jel no viņa rokas, lai visas valstis virs zemes atzīst, ka Tu, ak Kungs, vien esi Dievs.
20Tad Jesaja, Amoca dēls, sūtīja pie Hizkijas un lika sacīt: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: par ko tu Mani pielūdzis pret Sanheribu, Asīrijas ķēniņu, to Es esmu klausījis.
21Šis ir tas vārds, ko Tas Kungs pret viņu runājis: tevi nievā, tevi apsmej jumprava, Ciānas meita, aiz tevis krata galvu Jeruzālemes meita.
22Ko tu esi apsmējis un zaimojis un pret ko tu esi pacēlis savu balsi un augsti uzcēlis savas acis? Pret to Svēto iekš Israēla.
23Caur saviem vēstnešiem tu To Kungu esi apmēdījis un sacījis: ar saviem ratu pulkiem es uzkāpu kalnu galos, Libānus virsgalā, un izcērtu viņa augstos ciedru kokus un izlasītās priedes, un tieku līdz paša gala mājoklim, līdz viņa meža lepnumiem.
24Es roku un dzeru svešus ūdeņus, un no manu kāju pēdām paliek sausas visas Ēģiptes upes.
25Vai tu neesi dzirdējis, ka Es jau sen iepriekš to esmu sataisījis, jau vecos laikos to esmu apņēmies? Tagad Es tam esmu licis notikt, ka tu izposti stipras pilsētas un dari par akmeņu kopām.
26Tāpēc viņu iedzīvotājiem nogura rokas, un tie iztrūcinājās un tapa kaunā, tie bija kā zāle laukā un kā uzzēlis zaļums un kā zāle uz jumtiem un kā rūsaina labība, pirms nāk stiebros.
27Un Es zinu tavu sēdēšanu un tavu iziešanu un tavu ieiešanu un tavu trakošanu pret Mani.
28Tavas trakošanas dēļ pret Mani un tavas pārgalvības pēc, kas nākusi Manās ausīs, Es Savu kāsi likšu tavās nāsīs un Savus laužņus tavā mutē, un tev likšu griezties atpakaļ pa to ceļu, kur tu esi nācis.
29Un tas tev būs par zīmi: šai gadā ēdīs papuvē augušu, un otrā gadā ataugu, un trešajā gadā sējiet un pļaujiet un stādiet vīna dārzus un ēdiet viņu augļus.
30Un kas no Jūda nama ir izglābts un atlicis, sakņos atkal lejup un nesīs augļus augšup;
31Jo no Jeruzālemes izies atlikuši, un atpestīti no Ciānas kalna. To darīs Tā Kunga Cebaot karstums.
32Tāpēc tā saka Tas Kungs par Asīrijas ķēniņu: viņš nenāks šai pilsētā un neiešaus tanī nevienu bultu un nepacels pret to priekšturamās bruņas un neuzmetīs pret to valni.
33Pa to pašu ceļu, kur viņš nācis, viņam būs griezties atpakaļ, bet šai pilsētā viņš nenāks, saka Tas Kungs.
34Jo Es šo pilsētu paglabāšu un izpestīšu Sevis labad un Sava kalpa Dāvida labad.
35Un tai pašā naktī notikās, ka Tā Kunga eņģelis izgāja un nokāva Asīriešu lēģerī simts astoņdesmit un pieci tūkstošus. Un kad no rīta agri cēlās, redzi, tad tur viss bija miroņu pilns.
36Tā Sanheribs, Asīrijas ķēniņš, aizgāja un gāja projām un griezās atpakaļ un palika Ninivē.
37Un notikās, kad viņš pielūdza Nisroha, sava dieva, namā, tad Adramelehs un Sarecers, viņa dēli, to nokāva ar zobenu un aizbēga uz Ararata zemi. Un viņa dēls Esarhadons palika par ķēniņu viņa vietā.
