1Un tur gadījās netikls vīrs, Šebus vārdā, Bihrija dēls, Benjaminietis; tas pūta trumetes un sacīja: mums daļas nav pie Dāvida, nedz mantības pie Isajus dēla, — ikviens no Israēla ejat savā dzīvoklī!
2Tad visi Israēla vīri gāja nost no Dāvida, Šebum, Bihrija dēlam, pakaļ. Bet Jūda vīri turējās pie sava ķēniņa, no Jordānes līdz Jeruzālemei.
3Kad nu Dāvids uz Jeruzālemi pārnāca savā namā, tad ķēniņš ņēma tās desmit sievas, savas liekas sievas ko viņš bija atstājis, to namu sargāt, un tās ielika kādā sargu namā un tās apgādāja, bet vairs pie tām negāja. Un tās bija ieslēgtas līdz savai miršanas dienai un dzīvoja par atraitnēm.
4Un ķēniņš sacīja uz Amasu: sasauc man Jūda vīrus uz trešo dienu, un stāvi tu arīdzan te.
5Tad Amasus gāja, Jūdu sasaukt, bet viņš kavējās pāri par nolikto laiku, ko tas viņam bija nolicis.
6Tad Dāvids sacīja uz Abišaju: nu mums Šebus, Bihrija dēls, darīs vairāk ļaunuma nekā Absaloms. Ņem sava kunga kalpus un dzenies viņam pakaļ, ka viņš netiek stiprās pilsētās un neizzūd no mūsu acīm.
7Tad Joaba vīri viņam izgāja pakaļ, ir tie Krēti un Plieti un visi varenie. Un tie izgāja no Jeruzālemes, Šebum, Bihrija dēlam, dzīties pakaļ.
8Kad tie nu pie tā lielā akmens nāca, kas ir Gibeonā, tad Amasus tos sastapa, bet Joabs bija apjozies pār savām drēbēm, kas viņam bija mugurā, un pār tām bija josta, kur zobens bija piesiets uz viņa gurniem savās makstīs, šis izslīdēja un tas (zobens) nokrita zemē.
9Un Joabs sacīja uz Amasu: vai tev labi klājās, mans brāli? Un Joabs satvēra ar labo roku Amasus bārdu, viņu skūpstīt.
10Un Amasus nesargājās no tā zobena, kas bija Joaba rokā, un tas viņam to iedūra vēderā, ka viņa iekšas izgāzās zemē un viņam otras reizes vairs nevajadzēja, un viņš nomira. Bet Joabs un viņa brālis Abišajus dzinās pakaļ Šebum, Bihrija dēlam.
11Un viens vīrs no Joaba puišiem palika pie viņa stāvot un sacīja: kam labs prāts ir pie Joaba, un kas Dāvidam (pieķeras), tas lai iet Joabam pakaļ.
12Bet Amasus vārtījās asinīs ceļa vidū. Kad nu tas vīrs redzēja, ka visi ļaudis tur apstājās, tad viņš Amasu no ceļa novēla uz tīrumu un uzmeta viņam drēbes, tāpēc ka redzēja, ka ikviens, kas pie viņa pienāca, apstājās.
13Kad viņš nu no ceļa bija novelts, tad visi ļaudis gāja garām, Joabam pakaļ, Šebum, Bihrija dēlam pakaļ dzīties.
14Un viņš gāja pa visām Israēla ciltīm uz Abelu un BetMaāhu, un pa visu Berim-tiesu, un tie sapulcējās un gāja viņam pakaļ.
15Un tie nāca un apmetās pret viņu Abel BetMaāhā un uzmeta valni pret to pilsētu un tas stāvēja pie mūra, un visi ļaudis, kas pie Joaba bija, meklēja to mūri postīt un apgāzt.
16Tad viena gudra sieva no pilsētas sauca: klausiet, klausiet, sakāt jel Joabam: nāc šurp, es ar tevi gribu runāt.
17Kad viņš nu pie tās atnāca, tad tā sieva sacīja: vai tu esi Joabs? Un viņš sacīja: es tas esmu. Un tā uz viņu sacīja: klausies savas kalpones vārdus. Un viņš sacīja: es klausos.
18Tad viņa teica un sacīja: vecos laikos tā mēdza runāt: kas vaicā, lai vaicā Abelā, un tā tika galā.
19Es esmu no tiem mierīgiem un uzticīgiem iekš Israēla, un tu meklē tādu pilsētu izdeldēt, kas ir māte iekš Israēla. Kāpēc tu gribi aprīt Tā Kunga mantību?
20Tad Joabs atbildēja un sacīja: lai Dievs pasargā, lai Dievs pasargā, ka es aprītu un ka es izdeldētu; tas tā nav.
21Bet viens vīrs no Efraīma kalniem, Šebus vārdā, Bihrija dēls, tas savu roku pacēlis pret ķēniņu, pret Dāvidu; dodiet man to vien, tad es aiziešu projām no pilsētas. Tad tā sieva sacīja uz Joabu: redzi, viņa galva pie tevis taps nomesta pāri pār mūri.
22Un tā sieva nāca pie visiem ļaudīm ar savu gudrību, un tie Šebum, Bihrija dēlam, nocirta galvu un to izmeta Joabam ārā. Tad viņš pūta trumetes, un tie izklīda no tās pilsētas projām, ikviens savā dzīvoklī, un Joabs griezās atpakaļ uz Jeruzālemi pie ķēniņa.
23Un Joabs bija pār visu Israēla karaspēku, un Benajus, Jojada dēls, pār tiem Krētiem un Plietiem,
24Un Hadorams bija pār tiem darbiniekiem un Jehošafats, Ahiluda dēls, bija kanclers,
25Un Ševa bija rakstu vedējs, un Cadoks un Abjatars bija priesteri,
26Un arī Irus, Jaīra dēls, bija pie Dāvida lielskungs.
