Dāvids raksta dziesmu par izglābšanu, slavējot Dievu par savu izglābšanu un aizsardzību.
1Un Dāvids runāja Tā Kunga priekšā šīs dziesmas vārdus tai dienā, kad Tas Kungs viņu bija atpestījis no visu viņa ienaidnieku rokas un no Saula rokas; un viņš sacīja:
2Tas Kungs ir mans akmens kalns un mana pils un mans glābējs.
3Dievs ir mans patvērums, uz ko es paļaujos, manas priekšturamās bruņas un manas pestīšanas rags, mans augstais palīgs, un mana glābšana, mans Pestītājs, kas mani no varas darba atpestī.
4Es piesaukšu To Kungu, kas teicams, tad es tapšu atpestīts no saviem ienaidniekiem.
5Jo nāves viļņi mani apņēma un posta upes mani izbiedēja,
6Elles saites mani apņēma, un nāves valgi mani pārvarēja.
7Savās bēdās es piesaucu To Kungu, es piesaucu savu Dievu; tad Viņš klausīja manu balsi no Sava nama, un mana brēkšana nāca Viņa ausīs.
8Zeme tapa kustināta un drebēja, un debesu stiprumi kustējās un trīcēja, kad Viņš apskaitās.
9Dūmi uzkāpa no Viņa nāsīm un rijoša uguns no Viņa mutes, zibeņi no Viņa iedegās.
10Viņš nolaida debesis un nokāpa, un tumsa bija apakš Viņa kājām.
11Un Viņš brauca uz ķeruba un skrēja, un parādījās uz vēja spārniem.
12Viņš lika tumsu ap Sevi par telti, un melnus ūdeņus un biezus mākoņus.
