1Un karš starp Saula namu un Dāvida namu vilcinājās. Bet Dāvids palika jo dienas jo spēcīgāks, un Saula nams jo dienas jo vājāks.
2Un Dāvidam Hebronē piedzima dēli: viņa pirmdzimtais bija Amnons, no Ahinoamas, tās Jezreēlietes.
3Un viņa otrs bija Ķileabs no Abigaīles, Nābala sievas, no Karmeļa. Un trešais Absaloms, no Maākas, Talmaja, Gešuras ķēniņa, meitas.
4Un ceturtais Adonijus, Hagitas dēls. Un piektais Šefatijus, Abitalas dēls.
5Un sestais Itreāms no Eglas, Dāvida sievas. Šie dzima Dāvidam Hebronē.
6Kamēr nu karš bija starp Saula namu un Dāvida namu, tad Abners stipri turējās pie Saula nama.
7Un Saulam bija lieka sieva bijusi, Ricpa vārdā, Ajas meita. Un (Išbošets) sacīja uz Abneru: kāpēc tu guli pie mana tēva liekas sievas?
8Tad Abners ļoti apskaitās par Išbošeta vārdiem un sacīja: vai tad es esmu suņa galva, kas pie Jūda turas? Tava tēva Saula namam, viņa brāļiem un viņa draugiem es šodien parādu žēlastību un tevi neesmu nodevis Dāvida rokā, un tu man šodien noziegumu pārmeti tās sievas dēļ!
9Lai Dievs Abneram šā un tā dara, ja es tā nedarīšu Dāvidam, kā Tas Kungs viņam ir zvērējis,
10Noceldams valstību no Saula nama un uzceldams Dāvida goda krēslu pār Israēli un pār Jūdu no Dana līdz Bēršebai.
11Un tas Abneram ne vārda vairs nevarēja atbildēt, tā tas viņu bijās.
12Un Abners sūtīja savā vietā vēstnešus pie Dāvida un sacīja: kam tā zeme pieder? Un sacīja: deri derību ar mani, redzi, tad mana roka būs ar tevi, atgriezt visu Israēli pie tevis.
13Un viņš sacīja: labi, es ar tevi derēšu derību, bet vienu lietu es prasu no tevis, proti, tev manu vaigu nebūs redzēt, pirms tu man nebūsi atvedis Mihali, Saula meitu, kad tu nāksi redzēt manu vaigu.
14Un Dāvids sūtīja vēstnešus pie Išbošeta, Saula dēla, sacīdams: dod man Mihali, manu sievu, ko esmu precējies ar simts Fīlistu priekšādām.
15Un Išbošets nosūtīja un to ņēma no vīra, no Paltuēļa, Laiša dēla.
16Un viņas vīrs gāja viņai līdz, un iedams raudāja viņai pakaļ līdz Bahurim. Tad Abners uz to sacīja: ej, griezies atpakaļ. Tad viņš griezās atpakaļ.
17Un Abners bija runājis ar Israēla vecajiem un sacījis: jūs citkārt Dāvidu esat meklējuši sev par ķēniņu.
18Tad dariet nu to, jo Tas Kungs uz Dāvidu ir runājis un sacījis: caur Sava kalpa Dāvida roku Es izpestīšu Savus Israēla ļaudis no Fīlistu rokas un no visu viņu ienaidnieku rokas.
19Tāpat Abners bija runājis priekš Benjamina ausīm, un Abners nogāja arī priekš Dāvida ausīm Hebronē runāt visu, kas Israēlim un visam Benjamina namam labi patika.
20Un Abners nāca pie Dāvida uz Hebroni un divdesmit vīri viņam līdz, un Dāvids Abneram un tiem vīriem, kas viņam bija līdz, taisīja dzīres.
21Tad Abners sacīja uz Dāvidu: es celšos un iešu un sapulcināšu visu Israēli pie sava kunga, tā ķēniņa, ka tie ar tevi der derību; tad tu varēsi valdīt pār visu, kas tavai dvēselei patīk. Tā Dāvids atlaida Abneru, un tas aizgāja ar mieru.
22Un redzi, Dāvida kalpi un Joabs griezās atpakaļ no sirošanas un pārnesa lielu laupījumu. Un Abners nebija vairs pie Dāvida Hebronē, bet šis to bija atlaidis, ka tas ar mieru bija aizgājis.
23Kad nu Joabs un viss tas spēks ar viņu pārnāca, tad Joabam teica un sacīja: Abners, Nera dēls, ir nācis pie ķēniņa un tas viņu ir atlaidis, ka viņš ar mieru aizgājis.
24Tad Joabs gāja pie ķēniņa un sacīja: ko tu esi darījis? Redzi, Abners pie tevis ir nācis, — kāpēc tu viņu esi atlaidis, ka tas aizgājis?
25Tu gan Abneru, Nera dēlu, pazīsti, ka tas ir nācis tevi pierunāt, ka viņš vērā liktu tavu iziešanu un ieiešanu un izprastu visu, ko tu dari.
26Un Joabs izgāja no Dāvida un sūtīja vēstnešus Abneram pakaļ, kas viņu atkal atveda no Siras akas; bet Dāvids par to nezināja.
27Kad nu Abners uz Hebroni nāca atpakaļ, tad Joabs viņu veda vārtos, klusu ar viņu parunāt, un tur tas viņam dūra vēderā, ka tas nomira, par viņa brāļa Asahēļa asinīm.
28Kad nu Dāvids to pēcak dzirdēja, tad viņš sacīja: es esmu nenoziedzīgs un mana valstība Tā Kunga priekšā mūžīgi pie Abnera, Nera dēla, asinīm.
29Lai tās nāk uz Joaba galvu un uz visu viņa tēva namu, un lai Joaba namā netrūkst, kam izpil un kas ir spitālīgs un kas pie spieķa staigā un kas caur zobenu krīt un kam maizes trūkst.
30Tā Joabs un Abišajus, viņa brālis, nokāva Abneru par to, ka tas Asahēli, viņu brāli, bija nokāvis kaujā pie Gibeonas.
31Tad Dāvids sacīja uz Joabu un uz visiem ļaudīm, kas pie viņa bija: saplēšat savas drēbes un apvelciet maisus un žēlojaties Abnera pēc. Un ķēniņš Dāvids gāja bērēm pakaļ.
32Kad nu Abneru apraka Hebronē, tad ķēniņš pacēla savu balsi un raudāja pie Abnera kapa, un visi ļaudis raudāja.
33Un ķēniņš žēlojās par Abneru un sacīja: vai Abneram bija jāmirst, kā mirst nelietis?
34Tavas rokas nebija saistītas nedz tavas kājas liktas vara pinekļos; tu esi kritis, kā krīt caur netikliem. Tad visi ļaudis vēl vairāk par to raudāja.
35Un visi ļaudis nāca aicināt, lai Dāvids maizes ēstu, kamēr vēl bija dienas gaisma; tad Dāvids zvērēja un sacīja: lai Dievs man šā un tā dara, ja es baudīšu maizes vai cita kā, pirms saule noiet.
36Un visi ļaudis to dzirdēja, un tas tiem labi patika; viss ko ķēniņš darīja, tas visiem ļaudīm labi patika.
37Un visi ļaudis un viss Israēls noprata tai dienā, ka tas nebija nācis no ķēniņa, ka Abners, Nera dēls, bija nokauts.
38Un ķēniņš sacīja uz saviem kalpiem: vai nezināt, ka šodien lielskungs un augsts vīrs ir kritis iekš Israēla?
39Bet es vēl šodien esmu par jaunu, nule par ķēniņu svaidīts. Un šie vīri, Cerujas dēli, man ir par stipriem; Tas Kungs lai atmaksā tiem ļauna darītājiem pēc viņu ļaundarīšanas.
