Pāvils ceļo uz Jeruzālemi un runā ar draudzes vecajiem.
1Un pēc, kad troksnis bija klusināts, Pāvils mācekļus saaicināja un tos sveicinājis izgāja un devās uz Maķedoniju.
2Un pārstaigājis to vidu un ar daudz vārdiem tos pamācījis, viņš nāca Grieķu zemē.
3Un tur kādus trīs mēnešus palicis viņš gribēja pārcelties uz Sīriju; bet kad Jūdi uz viņu glūnēja, tad viņš apņēmās, atpakaļ griezties caur Maķedoniju.
4Un viņu pavadīja līdz Āzijai Sopaters no Berejas, bet no Tesaloniķiešiem Aristarhs un Sekunds, un Gajus no Derbes, un Timotejs, no Āzijas Tihiks un Trofims.
5Šie papriekš gājuši mūs gaidīja Troadā.
6Bet mēs nocēlāmies pēc Neraudzētas maizes dienām no Filipiem, un nonācām piecās dienās pie tiem uz Troadu, kur mēs septiņas dienas palikām.
7Bet pirmā nedēļas dienā, kad mācekļi bija sanākuši maizi lauzt, Pāvils ar tiem sarunājās, gribēdams otrā dienā aiziet; un viņš vārdu mācīja līdz pusnaktij.
8Un tur daudz eļļas lukturi bija tanī augšistabā, kur tie bija sapulcējušies.
9Un viens jauneklis, ar vārdu Eutiks, sēdēja uz loga un tika no dziļa miega pārņemts, tāpēc ka Pāvils tik ilgi runāja, un no miega pārvarēts tas nokrita no trešā stāva un tapa uzcelts nedzīvs.
10Bet Pāvils nokāpis uzmetās uz viņu un to apkampa sacīdams: “Nedariet troksni, jo tā dvēsele ir iekš viņa.”
11Un viņš uzkāpa un maizi lauzis un baudījis vēl labu laiku līdz gaismai sludināja Dieva vārdu un viņš aizgāja.
12Un tie jaunekli atveda dzīvu un tapa ļoti iepriecināti.
13Bet mēs laivā gājuši papriekš nocēlāmies uz Assonu, gribēdami tur Pāvilu uzņemt; jo tā viņš bija pavēlējis, gribēdams pats kājām iet.
14Un kad viņš Assonā ar mums satikās, tad mēs viņu uzņēmām un nācām uz Mitileni.
15Un no turienes nocēlušies mēs nācām otrā dienā pret Hiju, un dienu vēlāk mēs piestājām Samus malā, un tad palikām Troģillā un nācām otrā dienā uz Mileti.
16Jo Pāvils bija apņēmies Efesum garām celties, ka viņš laiku nekavētu iekš Āzijas, jo viņš steidzās, ja to paspētu, uz vasaras svētkiem tikt Jeruzālemē.
Dari ir dzīvības vēsture 20:17 - Bet viņš sūtīja no Miletes uz Efesu un ataicināja draudzes vecajus.
17Bet viņš sūtīja no Miletes uz Efesu un ataicināja draudzes vecajus.
18Un kad tie pie viņa nāca, viņš uz tiem sacīja: “Jūs zināt no pirmās dienas, kad es uz Āziju nācis, kāds es pa visu to laiku pie jums esmu bijis,
19Tam Kungam kalpodams ar visu pazemību un ar daudz asarām un kārdināšanām, kas man notikušas caur Jūdu viltībām;
20Ka es nenieka neesmu paslēpis no visa tā, kas jums par labu, ka jums to nebūtu pasludinājis un mācījis, tā draudzē, kā pa mājām;
21Apliecinādams tik pat Jūdiem kā arī Grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu.
22Un nu redzi, es garā saistīts eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks.
23Tomēr Svētais Gars ikvienā pilsētā liecību dod sacīdams, ka saites un bēdas mani gaida.
24Bet es neko par to nebēdāju, un mana dzīvība man pašam nav dārga, ka nepabeigtu ar prieku savu amatu, ko es esmu dabūjis no Tā Kunga Jēzus, apliecināt evaņģēliju no Dieva žēlastības.
25Un nu redzi, es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsiet, jūs visi, pie kuriem es esmu staigājis, Dieva valstību sludinādams.
26Tāpēc es jūsu priekšā apliecināju šinī pašā dienā, ka es skaidrs esmu no visu asinīm.
27Jo es neesmu atrāvies, ka jums nebūtu pasludinājis visu Dieva padomu.
28Tāpēc sargājat paši sevi un visu ganāmo pulku, pār ko Svētais Gars jūs iecēlis par bīskapiem, Dieva draudzi ganīt, ko Viņš ar Savām asinīm atpircis.
29Jo es to zinu, ka pēc manas aiziešanas plēsīgi vilki pie jums ielauzīsies, kas ganāmo pulku nesaudzēs.
30Un no jums pašiem vīri celsies, negantas lietas runādami, ka tie mācekļus novērstu sev pakaļ.
31Tāpēc esiet modrīgi, pieminēdami, ka es trīs gadus naktīm dienām neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt.
32Un nu, brāļi, es jūs nododu Dievam un Viņa žēlastības vārdam, kas ir spēcīgs, jūs uztaisīt un jums mantību dot ar visiem svētītiem.
33Sudrabu vai zeltu vai drēbes es no neviena neesmu kārojis.
34Bet jūs paši zināt, ka šās rokas manai vajadzībai un tiem, kas pie manis bija, ir kalpojušas.
35Es jums visas lietas esmu rādījis, ka tā strādājot piederas vājos uzņemt un pieminēt Tā Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš ir sacījis: “‹Svētīgāk ir dot, nekā ņemt.›””
36Un šo sacījis, viņš ceļos metās un līdz ar visiem tiem Dievu pielūdza.
37Bet tur visi gauži raudāja; un tie metās ap Pāvila kaklu un viņu skūpstīja,
38Visvairāk no sirds sāpēm pārņemti vārda dēļ, ko viņš bija sacījis, ka tiem vairs nebūšot viņa vaigu redzēt. Un tie viņu pavadīja uz laivu.
