1Šie ir tās derības vārdi, ko Tas Kungs Mozum pavēlējis ar Israēla bērniem derēt Moaba zemē, pāri par to derību, ko Viņš ar tiem bija derējis Horebā.
2Un Mozus saaicināja visu Israēli un uz tiem sacīja: jūs visu esat redzējuši, ko Tas Kungs Ēģiptes zemē jūsu priekšā darījis pie Faraona un pie viņa kalpiem un pie visas viņa zemes,
3Visas tās lielās kārdināšanas, ko tavas acis redzējušas, tās lielās zīmes un tos brīnumus.
4Bet Tas Kungs jums nav sirdi devis, kas saprot, nedz acis, kas redz, nedz ausis, kas dzird, līdz šai dienai.
5Un četrdesmit gadus Es jums esmu licis pa tuksnesi staigāt; jūsu drēbes mugurā jums nav nodilušas, un tavas kurpes kājās tev nav noplīsušas.
6Maizi jūs neesat ēduši, nedz vīnu nedz stipru dzērienu dzēruši, lai jūs atzītu, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs.
7Kad nu jūs atnācāt uz šo vietu, tad Sihons, Hešbonas ķēniņš, un Ogs, Basanas ķēniņš, izgāja mums pretī karā un mēs tos esam sakāvuši,
8Un viņu zemi uzņēmuši un to devuši par daļu Rūbeniešiem un Gadiešiem un Manasus pusciltij.
9Tad nu turiet šās derības vārdus un dariet tos, ka jums izdodas pie visa, ko jūs darīsiet.
10Jūs visi šodien stāvat Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, jūsu cilts virsnieki un jūsu vecaji un jūsu priekšnieki, visi Israēla vīri,
11Jūsu bērniņi, jūsu sievas un tavs piedzīvotājs, kas ir tavā lēģerī, no tava malkas cirtēja līdz tavam ūdens smēlējam,
12Ka tu iedotos Tā Kunga, sava Dieva, derībā un tai zvērestā, ko Tas Kungs, tavs Dievs, šodien ar tevi dara,
13Ka Viņš tevi šodien ieceltu sev par tautu un tev būtu par Dievu, kā Viņš tev runājis un kā Viņš zvērējis taviem tēviem, Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam.
14Un šo derību un šo zvērestu es daru nevien ar jums,
15Bet kā ar jums, kas šodien ar mums še stāvat Tā Kunga, mūsu Dieva, priekšā, tāpat ar tiem, kas šodien še pie mums nestāv.
16Jo jūs zināt, ka mēs esam dzīvojuši Ēģiptes zemē un ka esam gājuši vidū caur tām tautām, kur jūs esat gājuši cauri.-
17Un jūs esat redzējuši viņu negantības un elkus no koka un akmens, sudraba un zelta, kas tiem bija.
18Lai nav jūsu starpā ne vīrs ne sieva, ne saime ne cilts, kas šodien savu sirdi būtu nogriezis no Tā Kunga, mūsu Dieva, un ietu kalpot šo tautu dieviem; lai nav jūsu starpā nevienas saknes, kas nes nāvīgas zāles un vērmeles.
19Un lai nenotiek, ka šos lāstu vārdus dzirdot kāds savā sirdī svētījās un saka: man labi klāsies, jebšu es staigāšu pēc sava cieta sirds prāta. Tā iet bojā gan tas, kas dzirdīts, gan tas, kas iztvīcis.
20Tas Kungs negribēs par tādu apžēloties, bet tad kūpēs Tā Kunga bardzība un karstums par tādu vīru, un visi lāsti, kas šinī grāmatā rakstīti, gulēs uz tā, un Tas Kungs izdeldēs viņa vārdu no pasaules.
21Un Tas Kungs to izraudzīs postam no visām Israēla ciltīm pēc visiem derības lāstiem, kas rakstīti šinī bauslības grāmatā.
22Tad tie pēcnākamie dzimumi sacīs, jūsu bērni, kas pēc jums celsies, un tas svešais, kas atnāks no tālas zemes, redzēdami tās zemes mocības un viņas sērgas, ar ko Tas Kungs tai liks sirgt,
23Ka visa viņu zeme ir sērs un degoša sāls; tur nesēj, tur neaug, tur zāle nezeļ, tā kā Sodoma ir izdeldēta un Gomora, Ādama un Ceboīma, ko Tas Kungs izdeldējis Savā dusmībā un bardzībā, —
24Tad visas tautas sacīs: kāpēc Tas Kungs šai zemei tā ir darījis? Kas tās par lielām bargām dusmām?
25Tad sacīs: tāpēc ka tie ir atstājuši Tā Kunga, savu tēvu Dieva, derību, ko Viņš ar tiem bija derējis, kad tos izveda no Ēģiptes zemes;
26Un ir nogājuši un citiem dieviem kalpojuši un viņus pielūguši, tādus dievus, ko tie nepazina un ko Viņš tiem nebija devis.
27Tāpēc Tā Kunga bardzība ir iedegusies pret šo zemi, vest pār viņu visus šos lāstus, kas šinī grāmatā rakstīti.
28Un Tas Kungs tos no viņu zemes ir izstūmis ar dusmību, ar bardzību un ar lielu īgnumu, un tos ir izmetis uz citu zemi, kā tas šodien ir.
29Tā Kunga, mūsu Dieva, noslēpumi ir darīti zināmi mums un mūsu bērniem mūžam, ka mums būs darīt visus šīs bauslības vārdus.
