1Met savu maizi ūdenī, ar laiku tu to atdabūsi.
2Izdali to septiņiem vai astoņiem, jo tu nezini, kāda nelaime būs virs zemes.
3Kad padebeši pilni, tad tie izlej lietu uz zemi; un kā koks kritīs pret dienvidu vai pret ziemeli, — kur koks krīt, tur tas arī paliek.
4Kas uz vēju mana, tas nesēj, un kas uz padebešiem raugās, tas nepļauj.
5Tā kā tu nezini, kāds ceļš ir vējam, jeb kā kauli aug grūtas sievas miesās, tāpat tu nezini Dieva darbu, ko Viņš visu padara.
6No rīta sēj savu sēklu un neliec mierā savu roku vakarā; jo tu nezini, kā jo labi izdosies, vai šā vai tā; un kad abējādi izdotos, tad būtu jo labi.
7Gaišums ir salds un acīm tīk sauli redzēt.
8Bet jebšu cilvēks daudz gadus dzīvo un arvien priecājās, tad lai tomēr viņš arī piemin tās nebaltās dienas, jo viņu būs daudz. Viss, kas nāk, ir niecība.
9Priecājies, jaunekli, savā jaunībā, un lai tava sirds tur labu prātu savas jaunības dienās, un staigā kā tava sirds kāro un kā tavām acīm patīk; bet zini, ka Dievs par visu šo tevi vedīs priekš tiesas.
10Tad izmet nu skumību no savas sirds un aizdzen ļaunumu no savām miesām; jo jaunība un bērnība ir niecība.
