1Ir ļaunums, ko es redzēju pasaulē, kas grūti panesams cilvēkiem:
2Vīrs, kam Dievs devis bagātību un mantu un godu, un viņam priekš savas sirds nekāda trūkuma nav no visa, kas tik viņam gribās, un Dievs viņam nedod vaļas no tā ēst, bet svešs vīrs to apēd; tā ir niecība un liels ļaunums.
3Ja vīrs simts bērnus dzemdinātu un daudz gadus dzīvotu, un tam būtu garš mūžs, un viņa dvēsele nebaudītu no tā labuma, un tam arī netiktu ne kapa vieta, tad es saku, ka nelaika bērnam labāk ir nekā tādam.
4Jo niecībā šis nāk, un tumsībā šis aiziet, un ar tumsību šī vārds top aizklāts.
5Arī sauli šis nav redzējis nedz atzinis, — šim labāka dusa nekā tam.
6Un jebšu tas divtūkstoš gadus dzīvotu un laba neredzētu, — vai visi nenoiet uz vienu vietu?
7Viss cilvēka pūliņš ir priekš viņa mutes, bet sirds no tā nepaēdās.
8Jo kas atlec gudram vairāk nekā ģeķim? Kas nabagam, kas zin staigāt cilvēku vidū?
9Labāk ir acīm redzēt, nekā sirdī iekārot; arī tā ir niecība un grābstīšanās pēc vēja.
10Kas notiek, tā vārds jau sen ir nosaukts, un ir nolikts, kas cilvēks būs, un viņš nespēj tiesāties ar to, kas ir stiprāks nekā viņš.
11Tiešām, daudz vārdu ir, kas vairo niecību; un kas tur cilvēkam atlec?
12Jo kas zin, kas cilvēkam ir par labu šinī mūžā, ko viņš savā niecībā pavada kā ēnu? Jo kas cilvēkam var stāstīt, kas pēc viņa notiks pasaulē?
