1Kad nu ķēniņš un Hamans nāca pie ķēniņienes Esteres uz dzīrēm,
2Tad ķēniņš sacīja uz Esteri atkal otrā dienā vīnu dzerot: ko tu lūdzi, ķēniņiene Estere, tas tev taps dots, un ko tu prasi, arī līdz pusvalstij, tam būs notikt.
3Tad ķēniņiene Estere atbildēja: ja es, ķēniņ, žēlastību esmu atradusi tavās acīs, un ja ķēniņam patīk, tad dod man manu dzīvību uz manu lūgšanu un manus ļaudis uz manu prasīšanu.
4Jo mēs esam pārdoti, es un mani ļaudis, ka topam izdeldēti, nokauti un nomaitāti. Ja mēs būtu pārdoti par kalpiem un kalponēm, tad es būtu klusu cietusi; jo nelaime neatsver ķēniņa traucējumu.
5Tad ķēniņš Ahasverus atbildēja un sacīja uz ķēniņieni Esteri: kas tas tāds un kur ir tas, kas to savā prātā ir apņēmies, tā darīt?
6Tad Estere atbildēja: tas pretinieks un ienaidnieks ir šis niknais Hamans. Tad Hamans iztrūcinājās ķēniņa un ķēniņienes priekšā.
7Un ķēniņš cēlās savā bardzībā no dzīrēm un gāja uz tā nama dārzu. Un Hamans stāvēja un meklēja savu dzīvību no ķēniņienes Esteres, jo viņš redzēja, ka ķēniņš par viņu bija nodomājis nelaimi.
8Un ķēniņš griezās atpakaļ no nama dārza uz dzīru namu, un Hamans bija nokritis pie tā sēdekļa, uz kā Estere sēdēja. Tad ķēniņš sacīja: vai viņš arī pie ķēniņienes varas darbu grib darīt pie manis namā? Kad šis vārds no ķēniņa mutes izgāja, tad Hamanam aizsedza galvu.
9Un Harbona, viens no ķēniņa kambarjunkuriem, sacīja: redzi, Hamana namā stāv koks piecdesmit olektis augstumā, ko Hamans cēlis priekš Mordohaju, kas runājis labu priekš ķēniņa. Tad ķēniņš sacīja: pakariet viņu pie tā.
10Tad tie pakāra Hamanu pie tā koka, ko tas Mordohajam bija licis uzcelt. Tad ķēniņa bardzība nostājās.
