1Tad nu arī mēs, kad tāds liels pulks liecinieku ir visapkārt ap mums, lai noliekam ikvienu nastu un grēku, kas mūs visai apstāj, un ar pacietību lai skrienam iekš tās mums noliktās cīnīšanās.
2Un lai skatāmies uz Jēzu, ticības iesācēju un pabeidzēju, kas, jebšu varējis priekā būt, krustu ir panesis un par kaunu nav bēdājis un ir sēdies pa labo roku Dieva goda krēslam.
3Ņemiet vērā Šo, kas tādu pretī runāšanu panesis no grēciniekiem, lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami.
4Jūs vēl neesat pretī stāvējuši līdz asinīm, cīnīdamies pret grēku,
5Un esat aizmirsuši pamācīšanu, kas uz jums kā uz bērniem saka: mans dēls, neturi Tā Kunga pārmācīšanu par mazu lietu un nepagursti, kad tu no Viņa kļūsti pārmācīts.
6Jo ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca, un šausta ikvienu dēlu, ko Viņš uzņem.
7Ja jūs pārmācīšanu paciešat, tad Dievs turas pret jums kā pret bērniem; jo kur ir dēls, ko tēvs nepārmāca?
8Bet ja esat bez pārmācīšanas, pie kuras visiem ir daļa bijusi, tad jūs esat maukas bērni un ne dēli.
9Un ja mums mūsu miesīgie tēvi ir bijuši par pārmācītājiem un mēs tos esam bijušies, — vai ne daudz vairāk Tam garu Tēvam būsim paklausīgi un dzīvosim?
10Jo viņi gan mazu brīdi, kā paši zinādami, mūs ir pārmācījuši, bet Šis mūs pārmāca par labu, ka mums būtu daļa pie Viņa svētās būšanas.
11Bet ikviena pārmācīšana, klāt būdama, mums nešķiet līksmība esot, bet noskumšana; bet visu pēc tā dod taisnības un miera augļus tiem, kas caur to izmācīti.
12Tādēļ paceļat atkal gurdenās rokas un slābanos ceļus,
13Un staigājat taisnus ceļus ar savām kājām, ka tas, kas tizls, nepaklūp, bet turpretī top dziedināts.
14Dzenaties pēc miera ar visiem un pēc svētās dzīvošanas, bez kā neviens To Kungu neredzēs;
15Pielūkodami, ka neviens nezaudē Dieva žēlastību, ka nekāda rūgta sakne, augsti uzaugusi, jūs nesajauc, un ka daudzi caur to netop apgānīti;
16Ka neviens nav maucinieks, nedz nesvēts, kā Ēsavs, kas savu pirmdzimtības tiesu ir pārdevis par vienu ēdienu.
17Jo jūs zināt, ka tas arī pēc tam, lai gan gribēdams svētību iemantot, tapa atmests; jo viņš neatrada žēlošanas vietu, jebšu to ar asarām meklēja.
18Jo jūs neesat nākuši pie kalna, kas bija aiztiekams, un pie degoša uguns un krēslības un tumsības un vētras,
19Un pie bazūnes skaņas un vārdu balss, par ko tie, kas to dzirdēja, ir lūgušies, ka uz tiem vairs netaptu runāts.
20Jo tie nevarēja panest šo pavēli: ja arī kāds lops kalnu aiztiktu, tad to būs ar akmeņiem nomētāt vai ar bultu nošaut.
21Un tā parādīšana bija tik briesmīga, ka Mozus sacīja: es esmu pārbijies un drebu.
22Bet jūs esat nākuši pie Ciānas kalna, un pie Tā dzīvā Dieva pilsētas, pie debess Jeruzālemes un pie daudz tūkstošiem eņģeļu,
23Un pie pirmdzimušo sapulces un draudzes, kas debesīs pierakstīti, un pie Dieva, tā soģa pār visiem, un pie pilnīgi taisno gariem,
24Un pie Jēzus, jaunas derības vidutāja, un pie apslacināšanas asinīm, kas labāk runā nekā Ābels.
25Pielūkojiet, ka jūs Viņu, kas tur runā, neatmetiet. Jo kad tie nav izbēguši, kas Viņu atmeta, kas virs zemes Dieva mācību runāja, tad mēs ne tik neizbēgsim, ja no Viņa novēršamies, kas ir no debesīm,
26Viņa balss tai laikā zemi pakustināja; bet tagad Viņš ir pasludinājis sacīdams: vēl vienreiz Es kustināšu ne vien zemi, bet arī debesi.
27Un vārds “vēl vienreiz” parāda, ka tam, kas ir kustinājams, būs tapt pārceltam, jo tas ir darīts, lai paliek tas, kas nav kustinājams.
28Tādēļ nu, ka dabūjam nekustinājamu valstību, lai esam pateicīgi un tā lai Dievam kalpojam, kā Viņam labi patīk, ar baiļošanos un bijāšanos.
29Jo mūsu Dievs ir rijoša uguns.
