1Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
2Klausāties, klausāties manu valodu, un tā (jūs) mani iepriecināsiet.
3Paciešaties man runājot, pēc apsmejiet manu valodu.
4Vai tad es vaidu par cilvēkiem, un kā lai mans prāts nav skumīgs?
5Skatāties uz mani, tad jūs iztrūcināsities un liksiet roku uz muti.
6Kad es to pieminu, tad es iztrūkstos, un šaušalas pārņem manu miesu.
7Kāpēc bezdievīgi paliek dzīvi, top veci, un vareni spēkā?
8Viņu sēkla pastāv viņu priekšā līdz ar viņiem, un viņu bērni priekš viņu acīm.
9Viņu namam ir miers bez bailēm, un Dieva rīkste nenāk pār tiem.
10Viņa vērsis aplec un nepaliek bez augļiem, viņa govs vedās un neizmetās.
11Savus bērnus tie izlaiž kā avju pulku, un viņu puikas lēkā.
12Tie ir līksmi ar bungām un koklēm un priecājās ar stabules skaņu.
13Tie pavada savas dienas labklājībā, un acumirklī tie iegrimst kapā.
14Taču tie sacījuši uz Dievu: Nost no mums, jo Tavus ceļus mēs negribam atzīt.
15Kas ir Visuvarenais, ka mēs Tam kalpotu, un kāds labums mums atlec, ka To piesauktu?
16(Bet) redzi, viņu labums nestāv viņu rokā; tādēļ bezdievīgo padoms lai ir tālu nost no manis.
17Cikkārt tad izdziest bezdievīgo gaišums, un posts tiem uznāk, ka Dievs (tiem) liek valgus Savā dusmībā?
18Ka tie ir kā rugāji priekš vēja un kā pelus, ko vētra aizrauj.
19Dievs pataupot viņa nelaimi uz viņa bērniem. Lai Viņš to viņam pašam atmaksā, ka pats to mana.
20Viņa paša acis lai redz savu postu, un pats lai dzer no Visuvarenā bardzības.
21Jo kādas tam bēdas par savu namu, kad paša vairs nav, kad viņa mēnešu skaits ir beigts.
22Kas mācītu saprašanu Dievam, kas arī tos augstos tiesā?
23Viens nomirst pilnā spēkā visā mierā un laimē;
24Viņa trauki ir pilni piena, un viņa kauli ir tauki no smadzenēm.
25Cits atkal mirst ar rūgtu dvēseli un nekad nav baudījis labuma.
26Tie kopā guļ pīšļos, un abus tārpi apklāj.
27Redzi, es zinu jūsu domas un jūsu gudrību, ar ko jūs mani gribat nomākt.
28Jo jūs sakāt: kur ir tā varenā nams, un kur to bezdievīgo telts un dzīve?
29Vai neesat vaicājuši, kas tālus ceļus gājuši; vai nezināt, ko tie stāsta?
30Ka ļaunais glābjās nelaimes dienā, un bardzības dienā tie top pasargāti.
31Kas viņam acīs pārmetīs viņa ceļu, kas viņu sodīs, kad tas ko dara?
32Ar godu viņš top pavadīts kapā, un kaps tam stāv par dzīvu piemiņu.
33Kapa smiltis ir viņam vieglas, un visi cilvēki iet viņam pakaļ, kā tie priekš viņa bijuši bez skaita.
34Kā tad jūs mani tik velti iepriecinājat? Jūsu atbildes ir un paliek blēņas.
