1Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
2Mana žēlošana vēl šodien ir skumīga, mana mocība ir smaga pie manas nopūšanās.
3Ak kaut es zinātu, kā es Viņu varētu atrast, es gribētu aiztikt līdz Viņa krēslam.
4Es Viņam liktu priekšā savu lietu un raudzītu pierādīt savu taisnību.
5Es gribētu dzirdēt tos vārdus, ko Viņš man atbildētu, un vērā ņemt, ko Viņš man sacītu:
6Vai Viņš pēc Sava lielā spēka ar mani tiesāsies? Nē, Viņš klausīsies uz mani.
7Tad taisns ar Viņu tiesātos, un es mūžam taptu izglābts no sava soģa.
8Bet, ja es eju pret rītiem, tad Viņa tur nav, ja eju pret vakariem, tad Viņu nemanu.
9Ja Viņš ziemeļos dara Savu darbu, tad es Viņu neraugu, ja Viņš nogriežas uz dienasvidu, tad es Viņu neredzu.
10Bet Viņš zina manu ceļu; ja Viņš mani pārbaudītu, tad es taptu atrasts kā zelts.
11Mana kāja turējās Viņa pēdās, es Viņa ceļu esmu sargājis un neesmu atkāpies.
12No Viņa lūpu pavēles es neesmu atkāpies, Viņa mutes vārdus es vairāk esmu glabājis nekā savu padomu.
13Bet kad Viņš uz ko pastāv, kas Viņu novērsīs? Ko Viņš grib, to Viņš dara.
14Jo Viņš izdara, ko Viņš par mani nodomājis, un vēl daudz tādu padomu ir pie Viņa.
15Tādēļ es iztrūcinājos priekš Viņa vaiga; kad es to apdomāju, tad es bīstos Viņa priekšā.
16Stiprais Dievs manu sirdi darījis bailīgu, un Visuvarenais mani iztrūcinājis.
17Jo tādā tumsībā es vēl neesmu izdeldēts, lai gan tumsa manu vaigu apklājusi.
