Jēzus paceļ Lazaru no mirušajiem un māca par augšāmcelšanos un dzīvību.
1Un tur viens gulēja nevesels, Lācars vārdā, Betanijā, Marijas un viņas māsas Martas miestā.
2(Bet šī bija Marija, kas To Kungu ar zālēm bija svaidījusi un Viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi; tai brālis Lācars gulēja nevesels.)
3Tad māsas sūtīja pie Viņa un sacīja: “Kungs, redzi, ko Tu mīļo, tas guļ nevesels.”
4Un Jēzus to dzirdējis sacīja: “‹Šī neveselība nav uz miršanu, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls caur to top pagodināts.›”
5Bet Jēzus mīlēja Martu un viņas māsu un Lācaru.
6Kad nu Viņš bija dzirdējis, to esam neveselu, tad Viņš vēl divas dienas palika vietā, kur Viņš bija.
7Pēc tam Viņš saka uz Saviem mācekļiem: “‹Ejam atkal uz Jūdeju.›”
8Mācekļi uz Viņu saka: “Rabbi, tie Jūdi nesen Tevi meklēja ar akmeņiem nomētāt, un Tu atkal noej uz turieni?”
9Jēzus atbildēja: “‹Vai dienai nav divpadsmit stundas? Ja kas staigā dienā, tas nepiedauzās; jo tas redz šīs pasaules gaismu.›
10‹Bet ja kas staigā naktī, tas piedauzās; jo iekš tā gaismas nav.›”
11To Viņš sacīja, un pēc tam Viņš uz tiem saka: “‹Lācars, mūsu draugs, ir aizmidzis, bet Es eju, viņu uzmodināt.›”
12Tad Viņa mācekļi sacīja: “Kungs, kad viņš aizmidzis, tad viņš taps vesels.”
13Bet Jēzus bija runājis par viņa nāvi; un tiem šķita, ka Viņš runājot par aizmigšanu miegā.
14Tad Jēzus uz tiem skaidri sacīja: “‹Lācars ir nomiris.›
15‹Un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es tur neesmu bijis (ka jūs varat ticēt); bet ejam pie viņa.›”
16Tad Toms, saucams dvīnis, uz citiem mācekļiem sacīja: “Ejam mēs arīdzan, ka līdz ar Viņu mirstam.”
17Tad Jēzus nogājis to atrada jau četras dienas kapā gulošu.
18(Bet Betanija bija tuvu pie Jeruzālemes, kādu pusjūdzi.)
19Un daudz Jūdu bija nākuši pie Martas un Marijas, ka tās iepriecinātu par viņu brāli.
20Tad Marta dzirdējusi, ka Jēzus nākot, gāja Viņam pretī, bet Marija palika mājās sēžot.
21Tad Marta sacīja uz Jēzu: “Kungs, ja Tu šeitan būtu bijis, tad mans brālis nebūtu miris.
22Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos.”
23Jēzus uz to saka: “‹Tavs brālis celsies augšām.›”
24Marta uz Viņu saka: “Es zinu, ka viņš augšāmcelsies tanī augšāmcelšanā pastara dienā.”
25Jēzus uz to sacīja: “‹Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas tic uz Mani, jebšu tas būtu miris, tas dzīvos,›
26‹Un ikviens, kas dzīvo un tic uz Mani, tas nemirs ne mūžam. Vai tu to tici?›”
27Tā uz Viņu saka: “Tiešām, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam bija nākt pasaulē.”
28Un to sacījusi viņa nogāja un sauca Mariju, savu māsu, slepeni, sacīdama: “Mācītājs ir šeitan un tevi aicina.”
29Un to dzirdējusi, tā tūdaļ cēlās un nāca pie Viņa.
30(Bet Jēzus miestā vēl nebija ienācis, bet bija vietā, kur Marta Viņu sastapa.)
31Tad Jūdi, kas namā pie viņas bija un viņu iepriecināja, redzēdami, ka Marija tūdaļ cēlās un izgāja, viņai gāja pakaļ sacīdami: “Viņa iet uz kapu, tur raudāt.”
32Tad Marija, kad tā nāca, kur Jēzus bija, un Viņu redzēja, metās Viņam pie kājām un uz Viņu sacīja: “Kungs, ja Tu šeitan būtu bijis, tad mans brālis nebūtu miris.”
33Tad Jēzus, kad tas viņu redzēja raudam, arī Jūdus raudam, kas līdz ar viņu bija nākuši, garā aizgrābts, noskuma pie Sevis,
34Un sacīja: “‹Kur jūs viņu esat nolikuši?›” Tie uz Viņu saka: “Kungs, nāc un redzi.”
Jāņa evaņģēlijs 11:35 - Jēzus raudāja.
35Jēzus raudāja.
36Tad Jūdi sacīja: “Redzi, kā Viņš to ir mīlējis!”
37Bet citi no tiem sacīja: “Vai Viņš, kas neredzīgā acis atvēris, nevarēja darīt, ka arī šis nebūtu nomiris?”
38Tad Jēzus atkal sirdī aizgrābts nāk pie kapa; bet tas bija alā, un akmens gulēja priekšā.
39Jēzus saka: “‹Noceļat akmeni.›” Marta, nomirušā māsa, uz Viņu saka: “Kungs, viņam jau smaka; viņš jau četras dienas ir gulējis.”
40Jēzus uz to saka: “‹Vai Es tev neesmu sacījis: ja tu ticēsi, tad tu redzēsi Dieva godību.›”
41Tad tie akmeni nocēla, kur mironis bija nolikts, un Jēzus pacēla acis uz augšu un sacīja: “‹Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis.›
42‹Bet Es zinu, ka Tu allažiņ Mani klausi; bet ļaužu dēļ, kas apkārt stāv, Es to saku, lai tie tic, ka Tu Mani esi sūtījis.›”
Jāņa evaņģēlijs 11:43 - Un to sacījis Viņš stiprā balsī sauca: “‹Lācar, nāc ārā!›”
43Un to sacījis Viņš stiprā balsī sauca: “‹Lācar, nāc ārā!›”
44Tad mirušais izgāja, pie kājām un rokām saistīts ar autiem, un viņa vaigs bija aptīts ar sviedru autu. Un Jēzus uz tiem saka: “‹Atraisiet viņu, un lai viņš staigā.›”
45Tad daudzi no Jūdiem, kas pie Marijas bija nākuši un redzējuši, ko Jēzus darījis, ticēja uz Viņu.
46Bet citi no tiem nogāja pie farizejiem un tiem sacīja, ko Jēzus bija darījis.
47Tad augstie priesteri un farizeji sapulcināja augsto tiesu un sacīja: “Ko darīsim? Jo Šis cilvēks dara daudz brīnuma zīmes.
48Ja Viņu tā palaidīsim, tad visi uz Viņu ticēs, un tad Romieši nāks un mums atņems gan zemi, gan ļaudis.”
49Un viens no tiem, Kajafas, tanī gadā augstais priesteris būdams, uz tiem sacīja: “Jūs nezināt neko,
50Un jūs neapdomājat, ka mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst par ļaudīm, nekā visa tauta pazūd.”
51Bet viņš to nesacīja no sevis paša, bet tanī gadā augstais priesteris būdams, viņš kā pravietis runāja, ka Jēzum bija mirt par tautu;
52Un ne par tautu vien, bet lai Viņš izklīdušos Dieva bērnus kopā sapulcinātu.
53No tās dienas tie sarunājās, Viņu nokaut.
54Tad Jēzus droši vairs nestaigāja starp Jūdiem, bet no turienes aizgāja uz vietu tuvu pie tuksneša, uz pilsētu vārdā Efraīma, un tur Viņš palika ar Saviem mācekļiem.
55Bet Jūdu Pashā bija tuvu un daudzi no tā vidus nogāja priekš Pashā uz Jeruzālemi, ka tie šķīstītos.
56Tad tie Jēzu meklēja un Dieva namā stāvēdami savā starpā runāja: “Kā jums šķiet? Vai Viņš gan uz svētkiem nenāks?”
57Bet augstie priesteri un farizeji bija devuši pavēli, ja kas zinātu, kur Viņš esot, lai tas dotu ziņu, ka tie Viņu tvertu.
