Jāņa evaņģēlijs 4
Samaritanu sieviete pie avota
Jēzus satiek samariešu sievieti pie dziļa kaiva un māca viņai par dzīvo ūdeni.
1Un kad Tas Kungs nomanīja, ka farizeji bija dzirdējuši, ka Jēzus vairāk mācekļu dabūjot un vairāk kristījot nekā Jānis,
2(Jebšu Jēzus pats nekristīja, bet Viņa mācekļi,)
3Tad Viņš atstāja Jūdeju un atkal nogāja uz Galileju.
4Un Viņam bija jāiet caur Samariju.
5Tad Viņš nonāk vienā Samarijas pilsētā, ko sauc Sīharu, tuvu pie tā tīruma, ko Jēkabs deva savam dēlam Jāzepam.
6Un tur bija Jēkaba aka. Kad nu Jēzus, no ceļa piekusis, pie tās akas apsēdās, — un tas bija ap sesto stundu, —
7Tad viena sieva no Samarijas nāk ārā, ūdeni smelt. Uz to Jēzus saka: “‹Dodi Man dzert.›”
8(Jo viņa mācekļi bija nogājuši pilsētā, maizi pirkt.)
9Tad tā Samariešu sieva uz Viņu saka: “Kā Tu, Jūds būdams, prasi dzert no manis, vienas Samariešu sievas?” Jo Jūdi netur nekādu draudzību ar Samariešiem.
10Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “‹Ja tu Dieva dāvanu zinātu un kas Tas tāds ir, kas uz tevi saka: dod Man dzert; tad tu Viņu būtu lūgusi, un Viņš tev būtu devis dzīvu ūdeni.›”
11Tā sieva uz Viņu saka: “Kungs, Tev nav smeļama trauka, un tā aka ir dziļa, — no kurienes tad Tev ir dzīvais ūdens?
12Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Jēkabs, kas mums šo aku devis un pats no tās dzēris un viņa dēli un viņa lopi?”
13Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “‹Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāpst.›
14‹Bet ja kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam neslāps ne mūžam; bet ūdens, ko Es tam došu, iekš viņa taps par ūdens avotu, kas verd uz mūžīgu dzīvošanu.›”
15Tā sieva uz Viņu saka: “Kungs, dod man to — tādu ūdeni, ka man neslāpst un man vairs nav jānāk šurpu smelt.”
16Jēzus uz to saka: “‹Ej, sauc savu vīru un nāc šurp.›”
17Tā sieva atbildēja un sacīja: “Man vīra nav.” Jēzus uz to saka: “‹Tu pareizi esi sacījusi: man vīra nav.›
18‹Jo pieci vīri tev bijuši, un kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs; to tu pēc taisnības esi sacījusi.›”
19Tā sieva uz Viņu saka: “Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis.
20Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, un jūs sakāt, Jeruzālemē to vietu esam, kur pienākas pielūgt.”
21Jēzus uz to saka: “‹Sieva, tici Man, tā stunda nāk, ka jūs nedz šai kalnā, nedz Jeruzālemē To Tēvu pielūgsiet.›
22‹Jūs pielūdzat, ko jūs nezināt, mēs pielūdzam, ko mēs zinām; jo pestīšana ir no Jūdiem.›
23‹Bet tā stunda nāk un jau tagad ir, ka īstenie pielūdzēji To Tēvu pielūgs garā un patiesībā; jo Tas Tēvs tādus arī meklē, kas To tā pielūdz.›
24‹Dievs ir Gars, un kas To pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā.›”
25Tā sieva uz Viņu saka: “Es zinu, ka tas Mesija nāk, kas saukts Kristus; kad Tas nāks, Tas mums visu pasludinās.”
26Jēzus uz to saka: “‹Es Tas esmu, kas ar tevi runā.›”
27Un tai brīdī Viņa mācekļi nāca un brīnījās, ka Viņš ar sievu runāja. Tomēr neviens nesacīja: Ko Tu vaicā? Jeb, ko Tu runā ar viņu?
28Tad sieva pameta savu ūdens trauku un nogāja pilsētā un sacīja uz ļaudīm:
29“Nāciet, redziet vienu cilvēku, kas man visu ir sacījis, ko es esmu darījusi. Vai Šis nav Tas Kristus?”
30Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Viņa.
31Un pa to starpu mācekļi Viņu lūdza sacīdami: “Rabbi, ēd.”
32Bet Viņš uz tiem sacīja: “‹Man barība jāēd, ko jūs nezināt.›”
33Tad mācekļi savā starpā sacīja: “Vai kas Viņam ko atnesis ēst?”
34Jēzus uz tiem saka: “‹Mana barība ir, ka Es daru Tā prātu, kas Mani sūtījis, un padaru Viņa darbu.›
35‹Vai jūs nesakāt: Vēl ir četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redzi, Es jums saku: Paceliet savas acis un skatiet druvas, jo tās jau ir baltas uz pļaušanu.›
36‹Un kas pļauj, tas dabū algu un sakrāj augļus uz mūžīgu dzīvošanu, ka abi var priecāties kopā, sējējs un pļāvējs.›
37‹Jo še tas vārds ir tiesa: Cits ir sējējs un cits pļāvējs.›
38‹Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši; citi tur strādājuši, un jūs esat nākuši viņu darbā.›”
39Bet no tās pašas pilsētas daudz Samariešu ticēja uz Viņu tās sievas vārdu dēļ, kas liecību deva: “Viņš man visu ir sacījis, ko es esmu darījusi.”
40Kad nu Samarieši pie Viņa nāca, tad tie Viņu lūdza, ka Viņš pie tiem paliktu; un Viņš tur palika divas dienas.
41Un daudz vairāk no tiem ticēja Viņa paša vārdu dēļ,
42Un sacīja uz to sievu: “Mēs neticam vairs tavas valodas dēļ, jo mēs paši esam dzirdējuši un zinām, ka Šis tiešām ir Tas pasaules Pestītājs, Tas Kristus.”
43Un pēc divām dienām Viņš izgāja no turienes un nogāja uz Galileju.
44Jo pats Jēzus apliecināja, ka pravietis savā tēvijā netop turēts godā.
45Kad Viņš nu nāca uz Galileju, tad tie Galileji Viņu uzņēma, jo tie visu bija redzējuši, ko Viņš svētkos Jeruzālemē bija darījis; jo tie arīdzan bija nākuši uz svētkiem.
46Tad Jēzus atkal nāca uz Kānu iekš Galilejas, kur Viņš ūdeni bija darījis par vīnu.
47Un tur viens ķēniņa sulainis bija, kam dēls gulēja nevesels Kapernaūmā. Šis dzirdējis, ka Jēzus bija nācis no Jūdejas uz Galileju, nogāja pie Viņa un To lūdza, lai noietu un viņa dēlam palīdzētu, jo tas guļot uz miršanu.
48Tad Jēzus uz viņu sacīja: “‹Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, tad jūs neticat.›”
49Tas ķēniņa sulainis uz Viņu saka: “Kungs, nāc, pirms nekā mans dēls mirst.”
50Jēzus uz viņu saka: “‹Ej, tavs dēls dzīvs.›” Un tas cilvēks ticēja vārdam, ko Jēzus uz viņu bija sacījis, un aizgāja.
51Un noejot viņa kalpi to sastapa un tam pasludināja un sacīja: “Tavs dēls dzīvs.”
52Tad tas no viņiem izvaicāja to stundu, kad ar viņu bija palicis labāk. Un tie uz viņu sacīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja.”
53Tad tēvs nomanīja ap to stundu esam, kad Jēzus viņam bija sacījis: “‹Tavs dēls dzīvs.›” Un viņš ticēja ar visu savu saimi.
54Šī tā otrā brīnuma zīme, ko Jēzus darīja, nākdams no Jūdejas uz Galileju.