Jāņa evaņģēlijs 6
Barojot piecus tūkstošus, gājieni pa ūdeni
Jēzus baro 5 000 cilvēkus un māca par dzīvības maizi.
1Pēc tam Jēzus aizbrauca pār Galilejas jūru pie Tiberijas.
2Un liels pulks ļaužu Tam gāja pakaļ, tāpēc ka tie redzēja brīnuma zīmes, ko Viņš darīja pie neveseliem.
3Bet Jēzus kāpa uz kalnu un apsēdās ar Saviem mācekļiem.
4Bet Jūdu Pashā svētki bija tuvu klāt.
5Tad Jēzus pacēla acis un redzēja, ka daudz ļaužu pie Viņa nāca, un saka uz Filipu: “‹Kur pirksim maizes, ka šiem ir ko ēst?›”
6(Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams; jo pats gan zināja, ko gribēja darīt.)
7Filips Viņam atbildēja: “Par divsimt sudraba grašiem maizes tiem nepietiek, ka ikviens no tiem maķenīt ņemtos.”
8Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, uz Viņu saka:
9“Še ir viens jauneklis, tam ir piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir priekš tik daudz ļaudīm?”
10Un Jēzus sacīja: “‹Dariet, ka ļaudis apsēžas.›” Un tur daudz zāles bija tanī vietā. Tad apsēdās kādi piectūkstoš vīri.
11Un Jēzus ņēma maizes, pateicās un deva mācekļiem, un mācekļi tiem, kas bija apsēdušies. Tāpat arī no zivīm, cik gribēja.
12Bet kad tie bija paēduši, tad Viņš saka uz Saviem mācekļiem: “‹Sakrājiet atlikušās druskas, ka nekas nepazūd.›”
13Tad tie salasīja un pildīja divpadsmit kurvjus ar druskām no piecām miežu maizēm, kas tiem atlika, kas bija ēduši.
14Kad nu cilvēki brīnuma zīmi redzēja, ko Jēzus bija darījis, tad tie sacīja: “Šis ir patiesi pravietis kam bija nākt pasaulē.”
15Kad nu Jēzus manīja, ka tie gribēja nākt, Viņu tvert, lai par ķēniņu celtu, tad Viņš devās viens pats atkal uz kalnu.
16Un kad vakars metās, Viņa mācekļi nogāja pie jūras,
17Un laivā kāpuši tie brauca pāri pār jūru uz Kapernaūmu: un jau bija palicis tumšs, un Jēzus pie tiem nebija atnācis.
18Un jūra cēlās, stipram vējam pūšot.
19Un vairāk nekā pusjūdzi aizirušies, tie redzēja Jēzu pa jūru staigājam un tuvu pie laivas esam. Un tie bijās.
20Bet Viņš uz tiem saka: “‹Es tas esmu, nebīstaties.›”
21Tad tie gribēja Viņu ņemt laivā, un tūdaļ laiva nāca malā, uz ko tie dzinās.
22Otrā dienā ļaudis viņpus jūras stāvēdami redzēja, ka citas laivas tur nebija, kā vien tā, kurā viņa mācekļi bija iekāpuši un ka Jēzus nebija līdz gājis ar Saviem mācekļiem laivā, bet ka viņa mācekļi vieni paši bija nocēlušies.
23Un kad nu tur citas laiviņas no Tiberijas pienāca tuvu pie tās vietas, kur tie maizi bija ēduši, ko Tas Kungs bija svētījis;
24Un kad ļaudis redzēja, ka Jēzus tur vairs nebija, nedz Viņa mācekļi, tad tie arīdzan iekāpa laivās un nāca Kapernaūmā, Jēzu meklēdami.
25Un otrā jūras malā Viņu atraduši, tie uz Viņu sacīja: “Rabbi, kad Tu esi atnācis?”
26Jēzus tiem atbildēja un sacīja: “‹Patiesi, patiesi, Es jums saku: jūs Mani nemeklējat tāpēc, ka jūs brīnuma zīmes esat redzējuši, bet ka jūs esat ēduši un paēduši no tām maizēm.›
27‹Dzenaties ne pēc barības, kas zūd, bet pēc barības, kas paliek līdz mūžīgai dzīvošanai, ko Tas Cilvēka Dēls jums dos, jo šo Dievs Tas Tēvs ir apzieģelējis.›”
28Tad tie uz Viņu sacīja: “Ko darīsim, lai strādājam Dieva darbus?”
29Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “‹Šis ir tas Dieva darbs, ka jums būs ticēt uz To, ko Viņš sūtījis.›”
30Tad tie uz Viņu sacīja: “Kādu zīmi tad Tu dari, ka mēs to redzam un Tev ticam? Ko Tu dari?
31Mūsu tēvi manna ir ēduši tuksnesī, kā ir rakstīts: Viņš tiem ir devis ēst maizi no debesīm.”
32Tad Jēzus uz tiem sacīja: “‹Patiesi, patiesi, Es jums saku: “Mozus jums maizi no debesīm nav devis, bet Mans Tēvs jums dod īsteno maizi no debesīm.›
33‹Jo tā ir Tā Dieva maize, kas nāk no debesīm un dod pasaulei dzīvību.”›”
34Tad tie uz Viņu sacīja: “Kungs, dod mums allažiņ tādu maizi.”
35Un Jēzus uz tiem sacīja: “‹Es esmu dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tas neizsalks: un kas tic uz Mani, tam neslāps nemūžam.›
36‹Bet Es jums esmu sacījis, ka jūs Mani gan esat redzējuši, tomēr jūs neticat.›
37‹Ikviens, ko Tas Tēvs Man dod, tas nāk pie Manis, un kas nāk pie Manis, to Es neizmetīšu ārā.›
38‹Jo Es esmu no debesīm nācis, ne lai Es daru Savu prātu, bet Tā prātu, kas Mani sūtījis.›
39‹Bet šis ir Tā Tēva prāts, kas Mani sūtījis, ka no visa tā, ko Viņš Man devis, Man neko nebūs pazaudēt, bet to uzmodināt pastara dienā.›
40‹Un šis ir Tā prāts, kas Mani sūtījis, ka ikvienam, kas To Dēlu redz un uz Viņu tic, ir mūžīga dzīvība, un Es viņu uzmodināšu pastara dienā.›”
41Tad tie Jūdi pret Viņu kurnēja, ka Viņš bija sacījis: ‹Es esmu tā maize, kas ir nākusi no debesīm.›
42Un tie sacīja: “Vai Šis nav Jēzus, Jāzepa dēls, kura tēvu un māti mēs pazīstam? Kā tad Tas saka: ‹Es esmu no debesīm nācis.›”
43Tad Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “‹Nekurniet savā starpā.›
44‹Neviens pie Manis nevar nākt, ja Tas Tēvs, kas Mani sūtījis, viņu nevelk, un Es viņu uzmodināšu pastara dienā.›
45‹Praviešu rakstos ir sacīts: un tie visi būs mācīti no Dieva. Tad nu ikkatrs, kas no Tā Tēva ir dzirdējis un mācījies, tas nāk pie Manis.›
46‹Ne tā, ka jebkāds To Tēvu būtu redzējis, kā vien Tas, kas ir no Dieva; Tas To Tēvu ir redzējis.›
47‹Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas tic uz Mani, tam ir mūžīga dzīvība.›
48‹Es esmu tā dzīvības maize.›
49‹Jūsu tēvi to manna ir ēduši tuksnesī un ir nomiruši.›
50‹Šī ir maize, kas nāk no debesīm, lai, kas ēd no tās, nemirst.›
51‹Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm; ja kas ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, ko Es došu par pasaules dzīvību.›”
52Tad Jūdi savā starpā strīdējās sacīdami: “Kā Šis mums Savu miesu var dot ēst?”
53Tad Jēzus uz tiem sacīja: “‹Patiesi, patiesi, Es jums saku: ja jūs Tā Cilvēka Dēla miesu neēdat un Viņa asinis nedzerat, tad dzīvības nav iekš jums.›
54‹Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tam ir mūžīga dzīvība, un Es viņu uzmodināšu pastara dienā.›
55‹Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens.›
56‹Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tas paliek iekš Manis un Es iekš tā.›
57‹Itin kā Mani dzīvais Tēvs ir sūtījis, un Es dzīvoju caur To Tēvu: tāpat, kas Mani ēd, tas arīdzan dzīvos caur Mani.›
58‹Šī ir maize, kas nākusi no debesīm, ne tā, kā mūsu tēvi to manna ir ēduši un nomiruši; kas šo maizi ēd, tas dzīvos mūžīgi.›”
59To Viņš sacīja sinagogā, mācīdams Kapernaūmā.
60Tad no Viņa mācekļiem daudzi, to dzirdēdami, sacīja: “Šī valoda ir grūta, kas to var ieklausīties?”
61Tad Jēzus pie Sevis zinādams, ka Viņa mācekļi par to kurnēja, uz tiem sacīja: “‹Vai tas jums ir par piedauzīšanu?›
62‹Bet kad nu jūs redzētu Cilvēka Dēlu uzkāpjam, kur Viņš papriekš bijis?›
63‹Gars ir, kas dara dzīvu, miesa neder nenieka. Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un ir dzīvība.›
64‹Bet citi ir jūsu starpā, kas netic.›” Jo Jēzus no iesākuma zināja, kuri tie, kas neticēja, un kurš tas, kas Viņu nodos,
65Un Viņš sacīja: “‹Tādēļ Es jums esmu sacījis, ka neviens pie Manis nevar nākt, ja tas viņam nav dots no Mana Tēva.›”
66No tā brīža daudzi no Viņa mācekļiem atkāpās un vairs nestaigāja ar Viņu.
67Tad Jēzus sacīja uz tiem divpadsmit: “‹Vai jūs arīdzan gribat aiziet?›”
68Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi,
69Un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Kristus, Dzīvā Dieva Dēls.”
70Tad Jēzus tiem atbildēja: “‹Vai Es jūs neesmu izredzējis divpadsmit? Un viens no jums ir velns.›”
71Bet Viņš to sacīja par Jūdasu, Sīmaņa dēlu, Iskariotu. Jo pēc tas Viņu nodeva, būdams viens no tiem divpadsmit.