1Un Jona pielūdza To Kungu, savu Dievu, no zivs vēdera
2Un sacīja: es piesaucu To Kungu savās bēdās, un Viņš man atbildēja, es kliedzu no elles vēdera, un Tu klausīji manu balsi.
3Tu mani nometi dziļumā, jūras apakšā, un ūdens mani apstāja, visi Tavi plūdi un Tavi viļņi gāja pār mani pāri.
4Tad es sacīju: es esmu atmests no Tavām acīm, tomēr es atkal skatīšu Tavu svēto namu.
5Ūdens mani apstāja līdz pašai dvēselei, dziļumi mani apkampa, meldri apsedza manu galvu.
6Es nogrimu pie kalnu pamatiem, zeme savas durvis pār mani bija aizdarījusi mūžīgi, bet Tu manu dzīvību esi izvedis no posta, Kungs, mans Dievs.
7Kad mana dvēsele iekš manis izmisa, tad es pieminēju To Kungu, un mana lūgšana nāca pie Tevis Tavā svētā namā.
8Kas turas pie viltīgas nelietības tie zaudē savu žēlastību.
9Bet es Tev upurēšu ar pateicības balsi; ko esmu solījis, to es maksāšu. Pie Tā Kunga ir pestīšana.
10Un Tas Kungs runāja uz to zivi, un tā izvēma Jonu malā.
