Lasīt visu nodaļu
Ūdens mani apstāja līdz pašai dvēselei, dziļumi mani apkampa, meldri apsedza manu galvu.
Tad es sacīju: es esmu atmests no Tavām acīm, tomēr es atkal skatīšu Tavu svēto namu.
Es nogrimu pie kalnu pamatiem, zeme savas durvis pār mani bija aizdarījusi mūžīgi, bet Tu manu dzīvību esi izvedis no posta, Kungs, mans Dievs.
