1Un Jozuas, Nuna dēls, sūtīja slepeni divus izlūkus no Sitimas sacīdams: ejat, izlūkojiet to zemi un Jēriku. Un tie gāja un nāca kādas sievas namā, tā bija mauka, tai vārds bija Rahaba, un tie tur gulēja.
2Un Jērikas ķēniņam tapa sacīts: redzi, šinī naktī vīri nākuši no Israēla bērniem, to zemi izlūkot.
3Tad Jērikas ķēniņš sūtīja pie Rahabas un sacīja: dod šurp tos vīrus, kas pie tevis nākuši tavā namā, jo tie ir nākuši, visu šo zemi izlūkot.
4Bet tā sieva ņēma tos divus vīrus un tos paslēpa un sacīja tā: tie vīri gan pie manis bija nākuši, bet es nezināju, no kurienes tie bija.
5Un kad vārti bija jāaizslēdz, kad metās tumšs, tad tie vīri izgāja. Es nezinu, kurp tie vīri gājuši; dzenaties tiem steigšus pakaļ, tad jūs tos panāksiet.
6Bet viņa tiem bija likusi uz jumtu uzkāpt un tos bija paslēpusi apakš linājiem, ko uz jumta bija izklājusi.
7Un tie vīri tiem dzinās pakaļ pa Jordānes ceļu līdz tai pārceļamai vietai, un vārti tapa aizslēgti pēc tam, kad bija izgājuši, kas tiem dzinās pakaļ.
8Un pirms tie apgūlās, viņa pie tiem uzkāpa uz jumtu.
9Un sacīja uz tiem vīriem: es zinu, ka Tas Kungs jums šo zemi devis un ka bailes no jums mums uzkritušas, un ka visi zemes iedzīvotāji jūsu priekšā izbijušies.
10Jo mēs esam dzirdējuši, kā Tas Kungs licis izsīkt Niedru jūras ūdeņiem jūsu priekšā, jums no Ēģiptes zemes izejot, un ko jūs esat darījuši viņpus Jordānes tiem diviem Amoriešu ķēniņiem, Sihonam un Ogam, ko jūs esat izdeldējuši.
11Un to dzirdot mūsu sirds palikusi bailīga, un nav vairs drošības nevienam pret jums; jo Tas Kungs, jūsu Dievs, Viņš ir Dievs augšā debesīs un apakšā virs zemes.
12Nu tad zvērējiet man jel pie Tā Kunga, tāpēc ka es žēlastību pie jums esmu darījusi, ka arī jūs darīsiet žēlastību pie mana tēva nama, un dodat man kādu ticamu zīmi,
13Ka jūs atstāsiet dzīvus manu tēvu, manu māti un manus brāļus un manas māsas ar visu, kas tiem pieder, un ka jūs mūsu dvēseles izglābsiet no nāves.
14Tad tie vīri uz to sacīja: ja mēs nedarīsim žēlastību un uzticību pie tevis, kad Tas Kungs mums šo zemi dos, tad lai mirst mūsu dvēsele jūsu vietā, ja tik jūs šo mūsu lietu nedarīsiet zināmu.
15Tad viņa tos ar virvi nolaida pa logu, jo viņas nams bija pie pilsētas mūra un viņa dzīvoja pie tā mūra.
16Un viņa uz tiem sacīja: ejat kalnos, ka tie jūs nesastop, kas jums dzenās pakaļ, un paslēpjaties tur trīs dienas, tiekams tie vajātāji atgriezīsies, tad pēc ejat savu ceļu.
17Tad tie vīri uz viņu sacīja: mēs būsim vaļā no šī tava zvēresta, ko tu mums lieci zvērēt:
18Redzi, kad mēs nākam tai zemē, tad piesien pie sava loga šo sarkano virvi, ar ko tu mūs nolaidi, un sapulcini pie sevis šai namā savu tēvu un savu māti un savus brāļus un visu tava tēva namu.
19Un ikviens, kas pa tava nama durvīm izies ārā, tā asinis lai paliek uz viņa galvas, un mēs būsim nevainīgi. Bet ikviens, kas pie tevis būs namā, tā asinis lai paliek uz mūsu galvas, ja kas savu roku pie viņa pieliks.
20Bet ja tu šo mūsu lietu darīsi zināmu, tad mēs būsim vaļā no šī zvēresta, ko tu mums likusi zvērēt.
21Tad viņa sacīja: lai tā ir, kā jūs sakāt. Un viņa tos atlaida, un tie aizgāja; un viņa to sarkano virvi piesēja pie loga.
22Tā tie aizgāja un nāca kalnos un palika tur trīs dienas, tiekams tie vajātāji bija atpakaļ griezušies; jo tie vajātāji tos bija meklējuši pa visiem ceļiem, bet nebija atraduši.
23Tad tie divi vīri griezās atpakaļ un nonāca no tiem kalniem un cēlās pāri un nāca pie Jozuas, Nuna dēla, un teica tam visu, kas tiem bija noticis.
24Un tie sacīja uz Jozua: tiešām Tas Kungs visu to zemi ir devis mūsu rokās, un visi zemes iedzīvotāji no mums bīstas.
