1Un Tas Kungs runāja uz Jozua un sacīja:
2Runā uz Israēla bērniem un saki: noliekat sev glābšanās pilsētas, par kurām Es uz jums esmu runājis caur Mozu,
3Ka uz turieni var bēgt tas nokāvējs, kas kādu dvēseli no nejauši nezinādams nokauj, ka tās jums var būt par patvēruma no asins atriebēja.
4Un kurš uz kādu no šīm pilsētām bēg, tam pie pilsētas vārtiem būs stāvēt, un savus vārdus runāt priekš pilsētas vecaju ausīm; tad tie viņu lai uzņem pie sevis pilsētā un viņam dod vietu, ka viņš pie tiem var dzīvot.
5Un kad asins atriebējs viņam dzenās pakaļ, tad lai tie nokāvēju viņam nedod rokā, tāpēc ka viņš nezinādams savu tuvāko nokāvis, un viņu iepriekš nav ienīdējis.
6Tad tam pilsētā būs dzīvot, tiekams viņš draudzes priekšā būs stāvējis uz tiesu, līdz kamēr augstais priesteris būs miris, kas tanīs dienās būs, tad lai nokāvējs griežas atpakaļ un iet savā pilsētā un savā namā, pilsētā, no kurienes viņš izbēdzis.
7Tad tie iesvētīja Kedešu Galilejā Naftalis kalnos, un Šehemi Efraīma kalnos, un KirjatArbu, — tā ir Hebrone, — Jūda kalnos.
8Un viņpus Jordānes, no Jērikas pret rītiem, tie deva Beceru tuksnesi Rūbena cilts klajumā, un Golanu Basanā no Manasus cilts.
9Šīs tās noliktās pilsētas priekš visiem Israēla bērniem un priekš svešiniekiem viņu starpā, ka uz turieni bēgtu ikkatrs, kas cilvēku nejauši nokauj, ka tam nebūtu jāmirst caur asins atriebēja roku, pirms nebūtu stāvējis draudzes priekšā.
