1Es esmu tas vīrs, kas redzējis bēdas caur viņa dusmības rīksti.
2Viņš mani vedis un licis iet tumsībā un ne gaismā.
3Tiešām, pret mani Viņš turējis Savu roku arvien atkal cauru dienu.
4Manu miesu un manu ādu Viņš darījis vecu, manus kaulus Viņš satriecis.
5Viņš pret mani cēlis un ap mani stādījis žulti un rūgtumu.
6Tumsā Viņš mani nolicis, tā kā tos, kas sen miruši.
7Viņš mani aizmūrējis, ka es nevaru iziet, Viņš mani licis grūtos pinekļos.
8Un jebšu es saucu un brēcu, tomēr Viņš aizslēdz Savas ausis priekš manas lūgšanas.
9Viņš manu ceļu aizmūrējis ar izcirstiem akmeņiem, Viņš manas takas aizķīlājis.
10Viņš ir glūnējis uz mani kā lācis, kā lauva slepenās vietās.
11Viņš man no ceļa licis noklīst, Viņš mani saplosījis, Viņš mani postījis.
12Viņš savu stopu uzvilcis un mani bultai licis par mērķi.
13Viņš savas bultas iešāvis manās nierēs.
14Es visiem saviem ļaudīm esmu par apsmieklu, viņiem par dziesmiņu cauru dienu.
15Viņš mani ēdinājis ar rūgtumiem, Viņš mani dzirdinājis ar vērmelēm.
16Viņš manus zobus ar akmeņiem sagrūdis, Viņš mani aprausis ar pelniem.
17Tu manai dvēselei esi atņēmis mieru, man labums jāaizmirst.
18Tad es sacīju: mana drošība un mana cerība uz To Kungu ir iznīkusi.
19Piemini manas bēdas un manu grūtumu, tās vērmeles un to žulti.
20Pieminēdama to piemin mana dvēsele un zemojās iekš manis.
21To es likšu pie savas sirds, tāpēc es gribu cerēt.
22Tā Kunga žēlastība to dara, ka mēs vēl neesam iznīkuši, jo Viņa apžēlošanās ir bez gala.
23Tā ir ik rītu jauna, Tava uzticība ir ļoti liela.
24Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es gribu cerēt uz Viņu.
25Tas Kungs ir labs tiem, kas uz Viņu gaida, tai dvēselei, kas Viņu meklē.
26Tā ir laba lieta, klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību.
27Tas ir labi cilvēkam, ka viņš jūgu nes savā jaunībā.
28Viņš sēž vientulis un cieš klusu, kad tam nasta uzlikta,
29Lai krīt uz savu muti pīšļos, — varbūt vēl cerība, —
30Lai padod savu vaigu tam, kas viņu sit, un saņem nievāšanas papilnam.
31Jo Tas Kungs neatmet mūžīgi.
32Bet Viņš gan apbēdina, un tad Viņš apžēlojās pēc Savas lielās žēlastības.
33Jo ne no Savas sirds Viņš moka un apbēdina cilvēka bērnus.
34Kad apakš kājām min visus cietumniekus virs zemes,
35Kad loka vīra tiesu tā Visuaugstākā priekšā,
36Kad pārgroza cilvēka tiesu, vai Tas Kungs to neredz?
37Kas ko sacījis un tas noticis, ko Tas Kungs nav pavēlējis?
38Vai no tā Visuaugstākā mutes nenāk labums un ļaunums?
39Ko tad cilvēks kurn visu savu mūžu? Ikviens lai kurn pret saviem grēkiem.
40Izmeklēsim un pārbaudīsim savus ceļus un atgriezīsimies pie Tā Kunga.
41Pacelsim savu sirdi un savas rokas uz Dievu debesīs (sacīdami):
42Mēs esam grēkojuši un esam bijuši neklausīgi, tāpēc Tu neesi žēlojis.
43Tu esi ģērbies dusmībā un mūs vajājis, nokāvis un neesi žēlojis.
44Tu ar padebesi esi apsedzies, ka lūgšana nevarēja tikt cauri.
45Tu mūs esi licis par mēsliem un īgnumu tautu vidū.
46Visi mūsu ienaidnieki atpleš savu muti pret mums.
47Bailes un bedre nāk pār mums, nelaime un posts.
48Manas acis plūst kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ.
49Manas acis plūst un nevar stāties, mitēšanās nav,
50Tiekams Tas Kungs no debesīm skatīsies un ņems vērā.
51Mana acs dara grūti manai dvēselei visu manas pilsētas meitu dēļ.
52Mani ienaidnieki vajāt mani vajājuši kā putnu bez vainas.
53Tie manu dzīvību nomaitājuši bedrē un akmeņus metuši uz mani.
54Ūdeņi plūda pār manu galvu; tad es sacīju: nu esmu pagalam.
55Es piesaucu, ak Kungs, Tavu vārdu no dziļās bedres,
56Un Tu paklausīji manu balsi. Tu neapslēpi Savu ausi no manām vaimanām, no manas kliegšanas.
57Tu nāci tuvu klāt tai dienā, kad es Tevi piesaucu, un sacīji: “Nebīsties!”
58Tu, Kungs, iztiesā manas dvēseles tiesu, Tu izpestī manu dzīvību.
59Tu, Kungs, redzi to netaisnību, kas man notiek, — tiesā tu manu tiesu!
60Tu redzi visu viņu atriebšanos, visas viņu domas pret mani.
61Tu, Kungs, dzirdi viņu nievāšanu, visas viņu domas pret mani,
62Manu pretinieku lūpas un viņu domas pret mani cauru dienu.
63Lūko jel: Vai tie sēž vai ceļas, es esmu viņu dziesmiņa.
64Tu tiem atmaksāsi, Kungs, maksu pēc viņu roku darbiem.
65Tu tiem dosi apstulbotu sirdi, — Tavi lāsti lai ir pār viņiem!
66Tu tos vajāsi ar dusmību un tos izdeldēsi apakš Tā Kunga debesīm.
