Lūkas evaņģēlijs 19
Mīņu līnijas.
Jēzus ienāk Jeruzalemē kā ķēnišķis, Viņu sveic tauta, Viņš lād figas koku un māca par desmit minu pasaku.
1Un Jēzus nonācis gāja caur Jēriku.
2Un redzi, tur bija viens cilvēks vārdā Zakhejs, un tas bija muitnieku virsnieks, bagāts vīrs.
3Tas labprāt gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot, un nevarēja ļaužu dēļ, mazs būdams no auguma.
4Un tas tecēja papriekš un kāpa uz meža vīģes koku, ka Viņu redzētu; jo šepat Viņam bija jāiet garām.
5Un tai vietā nonācis Jēzus skatījās uz augšu un to ieraudzījis, Viņš uz to sacīja: “‹Zakhej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien pie tevis mājas vieta jāņem.›”
6Un viņš steigšus nokāpa un Jēzu uzņēma ar prieku.
7Un to redzēdami, visi kurnēja un sacīja: “Viņš iegājis, mājot pie grēcinieka.”
8Bet Zakhejs piegājis sacīja uz To Kungu: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas es došu nabagiem; un ja es kam ko novīlis, to es četrkārtīgi atdošu.”
9Bet Jēzus uz to sacīja: “‹Šodien šim namam žēlastība notikusi; jo šis arīdzan ir Ābrahāma dēls.›
10‹Jo Tas Cilvēka Dēls ir nācis, meklēt un svētu darīt to, kas pazudis.›”
11Un kad tie to klausījās, tad Viņš sacīja vēl vienu līdzību, tāpēc ka Viņš tuvu bija pie Jeruzālemes, un tiem šķita, ka Dieva valstība drīz parādīšoties.
12Tāpēc Viņš sacīja: “‹Viens cilvēks no augstas cilts gāja uz tālu zemi, valstību uzņemt un atkal pārnākt.›
13‹Un aicinājis savus desmit kalpus, viņš tiem deva desmit podus un uz tiem sacīja: pelnaties ar tiem, līdz kamēr es pārnāku.›
14‹Un viņa pilsētas ļaudis to ienīdēja un tam vēstnešus sūtīja pakaļ, sacīdami: mēs negribam, ka šis pār mums valda.›
15‹Un notikās viņam atpakaļ nākot, kad viņš valstību bija uzņēmis, — tad viņš lika aicināt savā priekšā kalpus, kam viņš naudu bija devis, ka zinātu, ko ikkatrs bija sapelnījis.›
16‹Un pirmais atnāca un sacīja: kungs, tavs pods desmit podus ir piepelnījis.›
17‹Un viņš uz to sacīja: labi, tu godīgais kalps, tāpēc ka tu tai mazākā lietā esi bijis uzticīgs, esi valdnieks pār desmit pilsētām.›
18‹Un otrais nāca un sacīja: kungs, tavs pods piecus podus ir pelnījis.›
19‹Un viņš arī uz šo sacīja: un tu būsi valdnieks pār piecām pilsētām.›
20‹Un vēl cits nāca sacīdams: kungs, redzi, še tavs pods, ko turēju noliktu sviedru autā.›
21‹Jo es tevi bijos, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks; tu ņēmi, ko neesi licis, un pļauj, ko neesi sējis.›
22‹Bet viņš uz to sacīja: no tavas mutes es tevi tiesāšu, tu blēdīgais kalps: tu esi zinājis, mani esam bargu cilvēku un ņemam, ko neesmu licis, un pļaujam, ko neesmu sējis;›
23‹Kādēļ tad tu manu sudrabu neesi devis naudas mijējiem? Tad es pārnācis to būtu atprasījis ar augļiem.›
24‹Un viņš sacīja uz tiem, kas klāt stāvēja: ņemiet viņam podu nost un dodiet tam, kam ir desmit podi.›
25‹Un tie uz viņu sacīja: kungs, tam jau ir desmit podi.›
26‹Es jums saku: ikvienam, kam ir, tam taps dots: un no tā, kam nav, taps arī atņemts, kas tam ir.›
27‹Tomēr šos manus ienaidniekus, kas negribēja, ka es pār tiem valdu, atvediet šurp un nokaujiet tos manā priekšā.›”
28Un to sacījis, Viņš aizgāja projām uz Jeruzālemi.
29Un notikās, kad Viņš tuvu nāca pie Betfagas un Betanijas, pie kalna, kas top saukts Eļļas kalns, tad Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem
30Un sacīja: “‹Ejat uz miestu, kas jūsu priekšā, un tur nākuši jūs atradīsiet kumeļu piesietu, uz kā vēl neviens nav sēdējis, to atraisiet un atvediet.›
31‹Un ja kas jums vaicās, kādēļ jūs to atraisiet, tad sakāt viņam: Tam Kungam tā vajag.›”
32Un tie izsūtītie nogāja un atrada, kā Viņš tiem bija sacījis.
33Un kad tie kumeļu atraisīja, tad tie, kam tas piederēja, uz tiem sacīja: “Kam jūs to kumeļu atraisiet?”
34Bet tie sacīja: “Tam Kungam to vajag.”
35Un tie to atveda pie Jēzus un, savas drēbes kumeļam uzlikuši, tie sēdināja Jēzu virsū.
36Un Viņam jājot tie savas drēbes paklāja uz ceļu.
37Un kad Viņš jau tuvu bija nācis, kur sāk kāpt zemē no Eļļas kalna, tad viss mācekļu pulks iesāka Dievu priecīgi teikt ar skaņu balsi par visiem brīnumiem, ko tie bija redzējuši,
38Sacīdami: “Slavēts ir Tas Ķēniņš, kas nāk Tā Kunga Vārdā, miers debesīs un gods augstībā.”
39Un kādi farizeji no ļaužu pulka sacīja uz Viņu: “Mācītāj, apsauc Savus mācekļus.”
40Un Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “‹Es jums saku, ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks.›”
41Un kad Viņš tuvu klāt nāca, tad Viņš uzlūkoja pilsētu un raudāja par to
42Sacīdams: “‹Kaut jel tu arī zinātu un šinī pašā un savā laikā, ko pie tava miera vajag! Bet nu tas ir apslēpts priekš tavām acīm.›
43‹Jo laiks nāks pār tevi, ka tavi ienaidnieki apkārt ap tevi apmetīs ratu lēģeri, tevi apsēdēs un visās malās spaidīs,›
44‹Un tevi gluži izpostīs līdz ar taviem bērniem tavā vidū un akmeni uz akmens neatstās, tāpēc ka tu savas piemeklēšanas laiku neesi atzinusi.›”
45Un Viņš gāja Dieva namā un sāka izdzīt, kas tur iekšā pirka un pārdeva,
46Uz tiem sacīdams: “‹Tā ir rakstīts: “Mans nams ir lūgšanas nams, bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri.”›”
47Un Viņš mācīja ikdienas Dieva namā. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji ar ļaužu virsniekiem meklēja Viņu nokaut,
48Un neatrada, kā to darīt, jo visi ļaudis Viņam piekrita un To klausīja.