Mārkus 10
Mācība par šķiršanos, bērnu svētīšana
Jēzus māca par laulību, šķiršanos un Dieva valstību.
1Un no turienes cēlies Viņš nāca uz Jūdu zemes robežām, gar Jordānes otru pusi; un ļaudis nāca atkal kopā pie Viņa, un Viņš tā, kā ieradis, tos atkal mācīja.
2Un farizeji piegāja un Viņam jautāja, Viņu kārdinādami: “Vai vīram brīv no savas sievas šķirties?”
3Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “‹Ko Mozus jums ir pavēlējis?›”
4Bet tie sacīja: “Mozus vaļu devis, šķiršanās grāmatu rakstīt un šķirties.”
5Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “‹Jūsu sirds cietības dēļ viņš jums šo bausli rakstījis.›
6‹Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu.›
7‹Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas,›
8‹Un tie divi būs viena miesa. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa.›
9‹Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.›”
10Un mājās Viņa mācekļi To atkal jautāja par to pašu lietu.
11Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Ja kas no savas sievas šķirās un citu precē, tas laulību pārkāpj pret viņu.›
12‹Un ja sieva no sava vīra šķirās un ar citu apprecējās, tā laulību pārkāpj.›”
13Un tie bērniņus nesa pie Jēzus, ka Viņš tos aizskartu. Bet mācekļi tos aprāja, kas tos atnesa.
14Bet kad Jēzus to redzēja, tad Viņš apskaitās un uz tiem sacīja: “‹Laidiet bērniņus pie Manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.›
15‹Patiesi, Es jums saku, ja kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš,› ‹tas nenāks tur iekšā.›”
16Un viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja.
17Un kad Viņš bija izgājis uz ceļu, tad viens pieskrēja un ceļos nometies Viņu lūdza: “Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvošanu?”
18Bet Jēzus uz to sacīja: “‹Kāpēc tu Mani sauci par labu? Neviens nav labs kā vien Tas Vienīgais Dievs.›
19‹Tu baušļus zini: tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs nokaut; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; tev nebūs nevienam neko atraut; godā savu tēvu un māti.›”
20Bet tas atbildēja un uz Viņu sacīja: “Mācītāj, šo visu es esmu darījis no savas jaunības.”
21Bet Jēzus, to uzlūkodams, to iemīlēja un sacīja uz to: “‹Vienas lietas tev trūkst, ej un pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un nāc, staigā Man pakaļ, krustu uz sevi ņēmis.›”
22Bet par to vārdu noskumis, tas aizgāja bēdīgs, jo tam bija daudz mantas.
23Un Jēzus skatījās apkārt un sacīja uz Saviem mācekļiem: “‹Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!›”
24Un mācekļi iztrūcinājās par Viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal atbildēja un uz tiem sacīja: “‹Bērni, cik grūti ir, Dieva valstībā ieiet tiem, kas uz bagātību liek savu cerību.›
25‹Vieglāki ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.›”
26Bet tie vēl vairāk pārbijās un sacīja savā starpā: “Kas tad var tapt glābts?”
27Bet Jēzus tos uzlūkoja un sacīja: “‹Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.›”
28Un Pēteris iesāka uz Viņu sacīt: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev staigājuši pakaļ.”
29Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “‹Patiesi, Es jums saku: neviens nav, kas atstājis namu vai brāļus vai māsas vai tēvu vai māti vai sievu vai bērnus vai tīrumus Manis un evaņģēlija dēļ,›
30‹Kas nedabūs simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus un māsas un mātes un bērnus un tīrumus pie tām vajāšanām›, ‹un nākošā laikā mūžīgu dzīvošanu.›
31‹Bet daudz, kas pirmie būs pēdējie un pēdējie būs pirmie.›”
32Bet tie bija uz ceļa, iedami uz Jeruzālemi. Un Jēzus gāja viņiem priekšā, un tie iztrūcinājās un bijās līdz iedami, un Viņš ņēma atkal pie Sevis tos divpadsmit un iesāka tiem sacīt, kas Viņam notikšot:
33“‹Jo redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, un Tas Cilvēka Dēls taps nodots augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tie Viņu pie nāves pazudinās un Viņu nodos pagāniem.›
34‹Un tie To apmēdīs un To šaustīs un To apspļaudīs un To nokaus; un Viņš trešā dienā augšām celsies.›”
35Tad Jēkabs un Jānis, Cebedeja dēli, pie Viņa piegāja un sacīja: “Mācītāj, mēs gribam, ka Tu mums darītu, ko Tev lūgsim.”
36Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Ko jūs gribat, lai Es jums daru?›”
37Bet tie uz Viņu sacīja: “Dod mums, ka mēs varam sēdēt Tavā godībā, viens pa Tavu labo un otrs pa kreiso roku.”
38Bet Jēzus uz tiem sacīja: “‹Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeršu, un tapt kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?›”
39Bet tie uz Viņu sacīja: “Varam.” Bet Jēzus uz tiem sacīja: “‹Jūs gan to biķeri dzersiet, ko Es dzeru, un tapsiet kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts.›
40‹Bet pie Manas labās un kreisās rokas sēdēt, Man nepiederas dot, bet kuriem tas ir sataisīts.›”
41Un kad tie desmit to dzirdēja, tad tie iesāka skaisties par Jēkabu un Jāni.
42Bet Jēzus tos sauca un uz tiem sacīja: “‹Jūs zināt, ka tie, kas par ļaužu valdniekiem tiek turēti, tie pār tiem valda un viņu lieliem kungiem ir vara pār tiem.›
43‹Bet tā jūsu starpā nebūs būt; bet ja kas no jums grib liels tapt, tas lai ir jūsu sulainis.›
44‹Un ja kas starp jums grib pirmais būt, tas lai ir visu kalps.›
45‹Jo arī Tas Cilvēka Dēls nav nācis, ka Viņam taptu kalpots, bet ka Viņš kalpotu un Savu dzīvību dotu par atpirkšanas maksu priekš daudziem.›”
46Un tie nāca uz Jēriku, un Viņam ar Saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot, Timeja dēls Bartimejs, tas aklais, sēdēja ceļmalā un nabagoja.
47Un kad tas dzirdēja, ka Jēzus no Nacaretes esot, tad tas iesāka saukt un sacīt: “Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani.”
48Un daudzi to apsauca, lai paliek klusu. Bet tas jo vairāk brēca: “Tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani.”
49Un Jēzus apstājās un lika to aicināt; un tie aicināja aklo, uz to sacīdami: “Turi drošu prātu, celies, Viņš tevi aicina.”
50Un savu uzvalku nometis, tas cēlās un nāca pie Jēzus.
51Un Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “‹Ko tu gribi, lai Es Tev daru?›” Bet aklais uz Viņu sacīja: “Rabbuni, ka es varētu redzēt.”
52Bet Jēzus uz to sacīja: “‹Ej, tava ticība tev palīdzējusi,›” un tūdaļ tas tapa redzīgs un gāja Jēzum uz ceļa pakaļ.