Mārkus 12
Parunas par ļaunajiem iznomātājiem
Jēzus māca par lielāko baušļu un augšāmcelšanos.
1Un Viņš iesāka runāt uz tiem caur līdzībām: “‹Viens cilvēks stādīja vīna kalnu un to aplika ar sētu un raka vīna spaidu un uztaisīja torni un to izdeva dārzniekiem un nogāja citur.›
2‹Un, kad laiks bija, tad viņš sūtīja pie dārzniekiem vienu kalpu, ka tas no dārzniekiem saņemtu no vīna kalna augļiem.›
3‹Bet tie to ņēma un šauta un sūtīja tukšā atpakaļ.›
4‹Un viņš sūtīja atkal pie tiem citu kalpu; un šo tie nomētāja ar akmeņiem un tam galvu sadauzīja un apsmietu aizsūtīja projām.›
5‹Un viņš sūtīja atkal citu. Un šo tie nokāva. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus šauta un citus nokāva.›
6‹Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, arī to viņš beidzot pie tiem sūtīja un sacīja: “Taču tie kaunēsies no mana dēla.”›
7‹Bet dārznieki sacīja cits uz citu: “Šis ir tas mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mums būs mantojums.”›
8‹Un tie to ņēma, nokāva un izmeta no vīna kalna ārā.›
9‹Ko nu vīna kalna kungs darīs? Viņš nāks un nomaitās dārzniekus un izdos vīna kalnu citiem.›
10‹Vai jūs šo rakstu neesat lasījuši: “Tas akmens, ko nama taisītāji atmetuši, tas ir palicis par stūra akmeni;›
11‹No Tā Kunga tas noticis un ir brīnums mūsu acīs?”›”
12Un tie meklēja Viņu rokā dabūt un bijās no ļaudīm, jo tie nomanīja, ka Viņš uz tiem šo līdzību bija sacījis, un Viņu atstājuši tie aizgāja.
13Un tie sūtīja pie Viņa kādus no farizejiem un Hērodus sulaiņiem, ka tie Viņu savaldzinātu Viņa valodā.
14Un tie nāca un uz Viņu sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs un nebēdā par nevienu; jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci Dieva ceļu patiesi: vai ir brīv ķeizaram meslus dot vai nē? Vai dosim, vai nedosim?”
15Bet viņu viltību zinādams, Viņš uz tiem sacīja: “‹Kam jūs Mani kārdināt? Atnesiet Man vienu sudraba grasi, lai Es to redzu.›”
16Un tie atnesa. Tad Viņš uz tiem sacīja: “‹Kam ir šī zīme un virsraksts?›” Bet tie uz Viņu sacīja: “Ķeizara.”
17Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “‹Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.›” Un tie izbrīnījās par Viņu.
18Un saduceji, kas saka augšāmcelšanos neesam, nāca pie Viņa un Viņu jautāja un sacīja:
19“Mācītāj, Mozus mums ir rakstījis: ja kam brālis mirst, kas sievu pamet bez bērniem, tad viņa brālim būs to sievu apņemt un savam brālim celt dzimumu.
20Tad nu bija septiņi brāļi. Un pirmais apņēma sievu un mirdams nepameta dzimumu.
21Un otrais viņu apņēma un nomira un tas arīdzan nepameta dzimumu. Un tāpat trešais.
22Un visi septiņi to apņēma un bērnus nepameta. Beidzot pēc visiem arī sieva nomira.
23Tad nu pie augšāmcelšanās, kad tie augšāmcelsies, kuram tā sieva būs? Jo visiem septiņiem tā bijusi par sievu.”
24Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “‹Vai jūs nealojaties, tādēļ ka jūs rakstus neprotat, nedz Dieva spēku?›
25‹Jo kad tie no miroņiem augšām celsies, tad tie nedz precēs, nedz taps precēti, bet tie būs itin kā eņģeļi, kas debesīs.›
26‹Bet par mirušiem, ka tie taps uzmodināti: vai jūs Mozus grāmatā neesat lasījuši, kā Dievs pie (ērkšķu) krūma uz to runājis sacīdams: Es esmu Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs?›
27‹Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs! Tad nu jūs briesmīgi alojaties.›”
28Un viens no tiem rakstu mācītājiem, kas bija dzirdējis, ka tie bija strīdējušies, zinādams, ka Viņš tiem bija labi atbildējis, nāca un Viņam vaicāja: “Kurš ir augstākais bauslis pār visiem?”
29Bet Jēzus tam atbildēja: “‹Augstākais bauslis pār visiem ir: klausies Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs.›
30‹Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka, šis ir augstākais bauslis.›
31‹Otrais, šim līdzīgs, ir: tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu; cita lielāka baušļa pār šiem nav.›”
32Un rakstu mācītājs uz Viņu sacīja: “Gan labi, Mācītāj, tas ir tiesa, ko Tu sacījis: viens vienīgs Dievs ir, un cita nav, kā Viņš vien.
33Un To mīlēt no visas sirds un no visa prāta un no visas dvēseles un no visa spēka, un tuvāku mīlēt kā sevi pašu, tas ir vairāk nekā visi dedzināmie upuri un citi upuri.”
34Un Jēzus redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, uz to sacīja: “‹Tu neesi tālu no Dieva valstības.›” Un neviens nedrīkstēja vairs Viņu jautāt.
35Un Jēzus atbildēja un sacīja, mācīdams Dieva namā: “‹Kā rakstu mācītāji saka, ka Kristus esot Dāvida dēls?›
36‹Jo tas pats Dāvids ir sacījis caur Svēto Garu: Tas Kungs ir sacījis uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku, tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām.›
37‹Kad nu Dāvids pats Viņu sauc par Kungu, kā tad Tas ir viņa dēls?›” Un daudz ļaužu Viņu labprāt dzirdēja.
38Un Viņš Savā mācībā uz tiem sacīja: “‹Sargājaties no rakstu mācītājiem, kam tīk garos svārkos staigāt un uz tirgiem tapt sveicinātiem,›
39‹Un sinagogās jo augstos krēslos sēdēt un jo augstā vietā viesībās;›
40‹Kas atraitņu namus aprij un taisnojās ar savām garām lūgšanām. Šie dabūs jo grūtu sodību.›”
41Un Jēzus sēdās Dieva šķirstam pretī un lūkoja, kā ļaudis naudu meta Dieva šķirstā; un daudz bagāti iemeta daudz.
42Un viena nabaga atraitne nāca un iemeta divas artavas, tas ir viens kvadrants.
43Un Viņš Savus mācekļus aicināja un uz tiem sacīja: “‹Patiesi, Es jums saku, šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas Dieva šķirstā ir metuši.›
44‹Jo visi no savas bagātības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu.›”