Mārkus 4:1 - Un Viņš atkal iesāka mācīt pie jūras, un daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās, tā ka Viņš laivā kāpis nosēdās uz jūras un visi ļaudis stāvēja jūrmalā.
1Un Viņš atkal iesāka mācīt pie jūras, un daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās, tā ka Viņš laivā kāpis nosēdās uz jūras un visi ļaudis stāvēja jūrmalā.
2Un Viņš tiem daudz mācīja caur līdzībām un Savā mācībā uz tiem sacīja:
3“‹Klausiet: redzi, sējējs izgāja sēt.›
4‹Un notikās, sējot cits krita ceļmalā, un putni apakš debess nāca un to apēda.›
5‹Un cits krita uz akmenāju, kur tam nebija daudz zemes, un uzdīga tūdaļ, tāpēc ka tam nebija dziļas zemes.›
6‹Bet kad saule bija uzlēkusi, tad tas savīta un nokalta, tāpēc ka nebija saknes.›
7‹Un cits krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca, un tas nenesa augļus.›
8‹Un cits krita uz labu zemi un nesa augļus, kas augtin auga, un cits nesa trīsdesmitkārtīgi, cits sešdesmit kārtīgi un cits simtkārtīgi.›”
9Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.›”
Mārkus 4:10 - Un kad Viņš viens pats bija, tad tie, kas līdz ar tiem divpadsmit pie Viņa bija, Viņu vaicāja šās līdzības dēļ
10Un kad Viņš viens pats bija, tad tie, kas līdz ar tiem divpadsmit pie Viņa bija, Viņu vaicāja šās līdzības dēļ
11Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Jums ir dots, zināt Dieva valstības noslēpumu; bet tiem, kas ārā, viss tas notiek caur līdzībām,›
12‹Ka tie redzot redz un nenomana, un dzirdot dzird un nesaprot; ka tie neatgriežas, un grēki tiem netop piedoti.›”
13Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Vai jūs šo līdzību nesaprotat? Kā tad jūs sapratīsiet visas tās citas līdzības?›
14‹Sējējs sēj Vārdu.›
15‹Bet šie ir tie, kas ceļmalā, kur Vārds top sēts, un kad tie to ir dzirdējuši, tad tūdaļ sātans nāk un Vārdu noņem, kas viņu sirdīs ir sēts.›
16‹Un tāpat tie, kas uz akmenāju sēti, ir tie, kas Vārdu dzirdējuši, tūdaļ to uzņem ar prieku.›
17‹Bet tiem nav saknes iekš sevis, bet tik kādu laiku tie ir ticīgi. Kad bēdas un vajāšana uziet Vārda dēļ, tad viņi tūdaļ ņem apgrēcību.›
18‹Un kas starp ērkšķiem sēti, ir tie, kas Vārdu dzird,›
19‹Un šīs pasaules rūpes un bagātības viltība un citas kārības iemetās un noslāpē Vārdu un tas paliek neauglīgs.›
20‹Un kas uz labo zemi sēti, ir tie, kas Vārdu dzird un pieņem un augļus nes, cits trīsdesmitkārtīgi, cits sešdesmitkārtīgi, cits simtkārtīgi.›”
21Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Vai svece top iededzināta, lai to liek apakš pūra, vai apakš galda›? ‹Vai ne tāpēc, lai to liek uz lukturi?›
22‹Jo nekas nav apslēpts, kas nebūtu nācis gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms.›
23‹Jo kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.›”
24Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Pieraugāt, ko jūs dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums, un pieliks jums vēl klāt.›
25‹Jo kam ir, tam taps dots; un kam nav, no tā arī taps atņemts, kas tam ir.›”
26Un Viņš sacīja: “‹Dieva valstība ir tāpat, kā kāds cilvēks sēklu met zemē.›
27‹Un guļ un ceļas, nakti un dienu; un tā sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana.›
28‹Jo zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad pilnus kviešus iekš vārpas.›
29‹Un kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ sirpi sūta, jo pļaujamais laiks ir klāt.›”
30Un Viņš sacīja: “‹Kam mēs Dieva valstību līdzināsim? Jeb caur kādu līdzību mēs to nozīmēsim?›
31‹Itin kā sinepju graudiņš, kas zemē sēts, mazākais no visām sēklām virs zemes.›
32‹Un kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks pār visiem stādiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var ligzdas taisīt.›”
33Un caur daudz tādām līdzībām Viņš uz tiem Vārdu runāja, tā ka tie to varēja saprast.
34Un bez līdzībām Viņš uz tiem neko nerunāja; bet Saviem mācekļiem Viņš visu īpaši izstāstīja.
Mārkus 4:35 - Un Viņš uz tiem sacīja tanī dienā, kad vakars metās: “‹Pārcelsimies uz viņu malu.›”
35Un Viņš uz tiem sacīja tanī dienā, kad vakars metās: “‹Pārcelsimies uz viņu malu.›”
36Un ļaudis atstājuši, tie Viņu ņēma līdz, tā kā Viņš laivā bija, un tur vēl citas laivas bija pie Viņa.
37Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka laiva jau pildījās.
38Un Viņš laivas galā uz spilvena gulēja; un tie Viņu modina un saka uz Viņu: “Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?”
39Un uzmodies Viņš apdraudēja vēju un sacīja uz jūru: “‹Klusu, mierā!›” Un vējš nostājās, un jūra palika it klusu.
40Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?›”
41Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: “Kas Tas tāds? Jo vējš un jūra Viņam paklausa.”
