Mārkus 6
Jēzus sūta divpadsmit apustuļus
Jēzus tiek noraidīts no saviem ļaudīm, sūta divpadsmit apustuļus un izdara vairākus brīnumus.
1Un Viņš no turienes izgāja un nāca Savā tēva pilsētā, un Viņa mācekļi Viņam gāja līdz.
2Un kad sabats nāca, Viņš iesāka sinagogā mācīt; un daudzi Viņu dzirdēdami izbrīnījās un sacīja: “Kur Šim tas nāk? Un kas tā par gudrību, kas Viņam dota, un kā tādi brīnumi notiek caur Viņa rokām?
3Vai Viņš nav amatnieks, Marijas dēls, un Jēkaba un Jāzepa un Jūdas un Sīmaņa brālis, un vai Viņa māsas nav šeit pie mums?” Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa.
4Bet Jēzus uz tiem sacīja: “‹Pravietis nekur nav mazāk cienīts nekā savā tēva zemē un pie saviem radiem un savās mājās.›”
5Un Viņš tur nevienu brīnumu nevarēja darīt, tik vien retiem vājiem Viņš rokas uzlika un tos dziedināja.
6Un Viņš brīnījās par viņu neticību un pārstaigāja miestus, visapkārt mācīdams.
7Un Viņš sasauca divpadsmit un iesāka tos sūtīt pa diviem un tiem deva varu pār tiem nešķīstiem gariem,
8Un tiem pavēlēja, ka tie neko neņemtu līdz uz ceļu kā vien spieķi, ne kulīti, ne maizes, nedz naudas jostā;
9Bet ka kurpes apautu un neapvilktu divus svārkus.
10Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Kur jūs kādā namā ieiesiet, tur paliekat, tiekams jūs no turienes aizejat.›
11‹Un ja kādā vietā jūs nepieņems, nedz jūs klausīs, tad izejat no turienes un nokratiet pīšļus no savām kājām viņiem par liecību. Patiesi, Es jums saku: Vieglāki būs Sodomas un Gomoras ļaudīm soda dienā nekā tādai pilsētai.›”
12Un izgājuši tie sludināja, lai atgriežas no grēkiem.
13Un izdzina daudz velnus un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja tos veselus.
14Un ķēniņš Hērodus to dzirdēja (jo Viņa Vārds bija tapis zināms) un sacīja: “Jānis Kristītājs, no miroņiem ir uzmodināts, un tādēļ Viņš dara tādus varenus brīnumus.”
15Citi sacīja: “Viņš ir Elija,” un citi sacīja: “Viņš ir pravietis, jeb tā kā viens no praviešiem.”
16Bet Hērodus to dzirdējis sacīja: “Viņš ir Jānis, kam es galvu nocirtis, tas no miroņiem ir uzmodināts.”
17Jo viņš, Hērodus, bija sūtījis un Jāni grābis un to cietumā licis Hērodijas, Filipa, viņa brāļa, sievas dēļ; jo viņš to bija precējis.
18Jo Jānis uz Hērodu bija sacījis: “Tev nepieklājās, ka tev ir sava brāļa sieva.”
19Bet Hērodija viņu nīdēja un viņu gribēja nokaut; un nevarēja.
20Jo Hērodus Jāni bijās zinādams, viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu turēja cieņā, un viņu klausīdams viņš daudz ko darīja un labprāt viņu dzirdēja.
21Un tur prieka diena gadījās, kad Hērodus savā dzimšanas dienā saviem lieliem kungiem un virsniekiem un augstākajiem iekš Galilejas dzīres taisīja.
22Un Hērodijas meita ienākusi dejoja un labi patika Hērodum un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja uz meiteni: “Lūdz no manis ko gribēdama, es tev došu.”
23Un viņš tai zvērēja: “Ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, ar līdz pat pusei no manas valsts.”
24Bet viņa izgājusi sacīja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Bet tā sacīja: “Jāņa, Kristītāja, galvu.”
25Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: “Es gribu, ka tu man tūlīt dod kādā bļodā Jāņa, Kristītāja, galvu.”
26Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr zvērēšanas un to dēļ, kas pie galda sēdēja, viņai to negribēja liegt.
27Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi, un pavēlēja, viņa galvu atnest.
28Un tas nogājis, viņam cietumā galvu nocirta un atnesa viņa galvu bļodā un deva to meitenei, un meitene to deva savai mātei.
29Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā.
30Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši.
31Un Viņš uz tiem sacīja: “‹Nāciet savrup kādā vientuļa vietā un atpūšaties maķenīt.›” Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst.
32Un tie laivā nogāja savrup uz kādu tukšu malu.
33Un ļaudis redzēja, ka tie nocēlās, un daudzi Viņu pazina un satecēja kājām no visām pilsētām kopā un atnāca tur papriekš un sapulcējās pie Viņa.
34Un Jēzus iziedams redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam gana nav. Un Viņš iesāka tos daudz mācīt.
35Un pašā pavakarē Viņa mācekļi pie Tā nāca un sacīja: “Šī vieta ir tukša, un diena jau drīz beigsies.
36Atlaidi tos, ka tie var noiet pa apkārtējām sētām un miestiem un sev maizi pirkt, jo tiem nav ko ēst.”
37Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “‹Dodiet jūs viņiem ēst. ›” Un tie uz Viņu sacīja: “Vai tad mums būs noiet un par divsimt grašiem maizi pirkt un tiem dot ēst?”
38Bet Viņš uz tiem sacīja: “‹Cik maizes jums ir? Ejat un raugāt.›” Un tie raudzījuši sacīja: “Piecas un divas zivis.”
39Un Viņš tiem visiem pavēlēja pa pulkiem zaļā zālē apsēsties.
40Un tie apsēdās rindās pa simtiem un pa piecdesmitiem.
41Un Viņš ņēma tās piecas maizes un tās divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauza maizes un deva Saviem mācekļiem, ka tie viņiem liktu priekšā, arī divas zivis Viņš visiem izdalīja.
42Un tie visi ēda un paēda,
43Un salasīja no druskām divpadsmit pilnus kurvjus, un no zivīm.
44Un vīru, kas bija ēduši no maizēm, bija pie piectūkstošiem.
45Un Viņš tūdaļ Saviem mācekļiem lika laivā kāpt un papriekš pārcelties uz Betsaidu, kamēr Viņš ļaudis atlaistu.
46Un tos atlaidis, Viņš gāja uz kalnu, Dievu lūgt.
47Un kad vakars metās, tad laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats uz zemes.
48Un redzēdams tos braucot bēdās esam (jo vējš tiem bija pretī), Viņš naktī gaiļos pie tiem nāca, pa jūru staigādams un gribēja tiem iet garām.
49Bet kad tie Viņu redzēja pa jūru staigājam, tad tiem šķita ķēmu esam un tie iebrēcās.
50(Jo visi Viņu redzēja un izbijās.) Un tūdaļ Viņš ar tiem runāja un uz tiem sacīja: “‹Turat drošu prātu, Es tas esmu; nebīstaties!›”
51Un Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, un tie pārlieku iztrūcinājās pie sevis un brīnījās.
52Jo viņi pie tām maizēm neko nebija nopratuši, jo viņu sirds bija cieta.
53Un pārcēlušies tie nāca uz Ģenecaretes zemi un laida tur pie malas.
54Un kad tie no laivas izkāpa, tad ļaudis Viņu tūdaļ nomanīja
55Un skrēja pa visu to tiesu un iesāka vājos uz gultām šurp un turp vest, kur tie dzirdēja Viņu esam.
56Un kur Tas iegāja miestos vai pilsētās vai ciemos, tur tie neveselos nolika uz tirgus laukumiem un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart. Un cik Viņu aizskāra, tie tapa glābti.