Piedāvāšanu par desmit jaunavām un Talantu pielikumu.
Jēzus māca par līdzinieku par desmit jaunavām, talantiem un avīm un kazušiem.
Mārtiņa evaņģēlijs 25:1 - ‹Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jumpravām, kas savus eļļas lukturus ņēma un izgāja brūtgānam pretim.›
1‹Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jumpravām, kas savus eļļas lukturus ņēma un izgāja brūtgānam pretim.›
2‹Bet piecas no tām bija gudras, un piecas bija ģeķīgas.›
3‹Kas bija ģeķīgas, tās paņēma savus eļļas lukturus, bet eļļu tās neņēma līdz.›
4‹Bet gudrās paņēma eļļu savos traukos līdz ar eļļas lukturiem.›
5‹Kad nu brūtgāns kavējās, tad visas aizmiga un snauda.›
6‹Bet nakts vidū balss atskanēja: redzi, brūtgāns nāk, ejat ārā viņam pretī.›
7‹Tad visas jumpravas cēlās un sataisīja savus eļļas lukturus.›
8‹Bet ģeķīgās sacīja uz gudrām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu eļļas sveces izdziest.›
9‹Bet gudrās atbildēja un sacīja: ne tā, ka nepietrūkst mums un jums, bet noejat labāk pie pārdevējiem un pērkat sev.›
10‹Un kad tās nogāja pirkt, tad brūtgāns nāca, un kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis tapa aizslēgtas.›
11‹Pēc arī citas jumpravas atnāca un sacīja: Kungs, Kungs, atdari mums.›
12‹Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi, es jums saku, es jūs nepazīstu.›
13‹Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Tas Cilvēka Dēls nāk.›
14‹Jo tā kā viens cilvēks citur aiziedams aicināja savus kalpus un tiem iedeva savu mantu,›
15‹Un vienam deva piecus podus un otram divus un trešam vienu, ikkatram pēc viņa spēka, un tūdaļ aizgāja projām.›
16‹Tad tas nogāja, kas piecus podus bija dabūjis, un pelnījās ar tiem un sapelnīja citus piecus podus.›
17‹Tā arī, kas divus dabūjis, arī tas sapelnīja divus citus.›
18‹Bet tas, kas vienu bija dabūjis, nogāja un to ieraka zemē un paslēpa sava kunga naudu.›
19‹Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs nāca un ar tiem izlīdzinājās.›
20‹Un tas, kas bija dabūjis tos piecus podus, nāca un atnesa vēl citus piecus podus un sacīja: kungs, tu man piecus podus esi iedevis; redzi, es pāri par tiem esmu sapelnījis vēl citus piecus podus.›
21‹Un viņa kungs uz to sacīja: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps; pie mazuma tu esi bijis uzticīgs, es tevi iecelšu pār daudzumu; ieej sava kunga priekā.›
22‹Un tas arīdzan, kas bija dabūjis divus podus, atnācis sacīja: kungs, tu man divus podus esi iedevis; redzi, es pāri par tiem esmu sapelnījis vēl divus.›
23‹Viņa kungs uz to sacīja: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu pie mazuma esi bijis uzticīgs, es tevi iecelšu pār daudzumu; ieej sava kunga priekā.›
24‹Tad arī tas, kas bija dabūjis vienu podu, piegājis sacīja: kungs, es zināju tevi bargu cilvēku esam, ka tu pļauj, kur tu neesi sējis, un krāj, kur tu neesi kaisījis.›
25‹Un bīdamies es nogāju un apslēpu tavu podu zemē; redzi še ir, kas tev pieder.›
26‹Bet viņa kungs atbildēja un uz viņu sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps, ja tu zināji, ka es pļauju, kur es neesmu sējis, un krāju, kur es neesmu kaisījis:›
27‹Tad tev bija dot manu naudu mijējiem; un pārnācis es būtu atdabūjis ar augļiem, kas man pieder.›
28‹Tāpēc ņemiet no viņa to podu un dodiet tam, kam ir desmit podi.›
29‹Jo ikkatram, kam ir, tam taps dots, un tam būs papilnam; bet no tā, kam nav, taps vēl atņemts, kas tam ir.›
30‹Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.›
31‹Bet kad Tas Cilvēka Dēls nāks Savā godībā, un visi svētie eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla.›
32‹Un visi ļaudis taps sapulcināti Viņa priekšā, un Viņš tos šķirs tā, kā gans avis šķir no āžiem.›
33‹Un stādīs avis pa Savu labo roku, bet āžus pa kreiso roku.›
34‹Tad Tas Ķēniņš sacīs uz tiem pie Savas labās rokas: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.›
35‹Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani esat ēdinājuši; Es biju izslāpis, un jūs Mani esat dzirdinājuši; Es biju viesis, un jūs Mani esat uzņēmuši;›
36‹Es biju pliks, un jūs Mani esat ģērbuši; Es biju nevesels, un jūs Mani esat apmeklējuši; Es biju cietumā, un jūs pie Manis esat nākuši.›
37‹Tad taisnie Viņam atbildēs sacīdami: Kungs, kad mēs Tevi esam redzējuši izsalkušu un Tevi esam ēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi esam dzirdinājuši?›
38‹Kad mēs Tevi esam redzējuši kā viesi un uzņēmuši? Vai pliku un Tevi esam ģērbuši?›
39‹Kad mēs Tevi esam redzējuši neveselu vai cietumā un pie Tevis esam nākuši?›
40‹Tad Tas Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi, Es jums saku, ko jūs darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs Man esat darījuši.›
41‹Tad viņš arī uz tiem pa kreiso roku sacīs: ejat nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas ir sataisīts velnam un viņa eņģeļiem.›
42‹Jo Es biju izsalcis, un jūs Mani neesat ēdinājuši: Es biju izslāpis, un jūs Mani neesat dzirdinājuši:›
43‹Es biju viesis, un jūs Mani neesat uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs Mani neesat ģērbuši; Es biju nevesels un cietumā, un jūs Mani neesat apmeklējuši.›
44‹Tad tie arīdzan Viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs Tevi esam redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai viesi, vai pliku, vai neveselu, vai cietumā un Tev neesam kalpojuši?›
45‹Tad Viņš atbildēs un sacīs: patiesi, Es jums saku, ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs Man arīdzan neesat darījuši.›
46‹Un tie ieies mūžīgās mokās, bet taisnie mūžīgā dzīvošanā.›”
