1Un tā paša mēneša divdesmit ceturtā dienā Israēla bērni sapulcējās, gavēdami un maisos un ar zemi uz galvām.
2Un Israēla dzimums šķīrās no visiem svešiniekiem, un tie stāvēja un sūdzēja savus grēkus un savu tēvu noziegumus.
3Un tie cēlās no savas vietas un vienu cēlienu tie lasīja Tā Kunga, sava Dieva, bauslības grāmatā, un vienu cēlienu tie sūdzēja (savus grēkus) un pielūdza To Kungu, savu Dievu.
4Un augstā Levītu vietā stāvēja: Ješua un Banus, Kadmiēls, Šebanija, Bunus, Šerebija, Banus un Kenanus, un sauca ar stipru balsi uz To Kungu, savu Dievu.
5Un tad sacīja tie Levīti Ješua un Kadmiēls, Banus, Azabenija, Šerebija, Hodija, Šebanija, Petahja: ceļaties, teiciet To Kungu, savu Dievu, mūžīgi mūžam. Un lai slavēts top Tavas godības vārds, kas ir augstāks pār visu slavu un teikšanu.
6Tu esi tas vienīgais Kungs, Tu esi darījis debesis un debesu debesis un visu viņu spēku, zemi un visu, kas zemes virsū, jūru un visu, kas iekš tās, un Tu dari šo visu dzīvu un debesu spēks klanās Tavā priekšā.
7Tu esi Tas Kungs un Dievs, kas Ābramu izredzējis un viņu izvedis no Ura Kaldejā un viņam devis vārdu Ābrahāmu.
8Un Tu viņa sirdi esi atradis uzticīgu Sava vaiga priekšā, un ar viņu esi cēlis derību, viņam dot Kanaāniešu, Hetiešu, Amoriešu un Fereziešu un Jebusiešu un Girgašiešu zemi, to dot viņa dzimumam; un Tu Savu vārdu stipri esi turējis, tāpēc ka Tu esi taisns.
9Un Tu esi redzējis mūsu tēvu bēdas Ēģiptes zemē un viņu brēkšanu klausījis pie Niedru jūras,
10Un esi zīmes un brīnumus darījis pie Faraona un pie visiem viņa kalpiem un pie visiem viņa zemes ļaudīm. Jo Tu zināji, ka tie pret tiem bijuši pārgalvīgi, un Tu Sev esi darījis slavu, tā kā šodien.
11Un jūru Tu esi dalījis viņu priekšā, ka tie pa jūras vidu ir gājuši sausumā; un kas viņiem pakaļ dzinās, tos Tu esi iemetis dziļumos, tā kā akmeni stipros ūdeņos.
12Un dienā Tu tos esi vadījis ar padebeša stabu un naktī ar uguns stabu, viņiem gaišu darīdams ceļu, kur tiem bija jāiet.
13Un Tu esi nolaidies uz Sinaī kalnu un no debesīm ar tiem runājis un tiem devis taisnas tiesas, īstenu bauslību, labus likumus un baušļus.
14Un savu svēto dusas dienu Tu tiem esi darījis zināmu, un baušļus un iestādījumus un bauslību tiem esi pavēlējis caur Mozu, Savu kalpu.
15Un maizi Tu tiem esi devis no debesīm, kad tie bija izsalkuši, un ūdeni tiem izvedis no klints, kad tie bija izslāpuši, un esi uz tiem sacījis, lai ieiet un iemanto to zemi, pār ko Tu Savu roku pacēli, viņiem to dot.
16Bet šie, mūsu tēvi, turējušies pārgalvīgi un viņu kakls palika stīvs, un tie nav klausījuši Taviem baušļiem,
17Un ir liegušies klausīt un nav pieminējuši Tavus brīnumus, ko Tu tiem esi darījis, bet tie palikuši stūrgalvīgi un cēluši virsnieku, iet atpakaļ uz savu kalpošanu, dumpinieki būdami. Bet Tu Dievs žēlotājs, žēlīgs un sirdsžēlīgs, lēnprātīgs un no lielas žēlastības, Tu tos neesi atstājis.
18Jebšu tie arī taisīja lietu teļu un sacīja: šis ir tavs dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, — un tevi gauži kaitināja,
19Tomēr pēc Savas lielās sirdsžēlastības Tu tos neesi atstājis tuksnesī, tas padebeša stabs neatstājās no tiem dienā, tos vezdams pa ceļu, nedz tas uguns stabs naktī, tiem spīdēdams uz ceļa, kur tie gāja.
20Un Tu esi devis Savu labo Garu, tos pamācīt, un to mannu Tu neesi atrāvis no viņu mutes, un tiem ūdeni esi devis, kad tie bija izslāpuši.
21Tā Tu tos tuksnesī esi uzturējis četrdesmit gadus, tiem nekāds trūkums nav bijis, viņu drēbes nav palikušas vecas un viņu kājas nav uztūkušas.
22Un Tu tiem esi devis ķēniņu valstis un ļaudis, un tos esi nošķīris šurp un turp. Tā tie ir iemantojuši Sihona zemi un Hešbonas ķēniņa zemi un Basanas ķēniņa Oga zemi.
23Un viņu bērnus Tu esi vairojis kā debess zvaigznes un tos ievedis tai zemē, par ko Tu viņu tēviem esi sacījis, ka tie ieies, to iemantot.
24Tā tie bērni tur ir iegājuši un to zemi iemantojuši, un Tu esi pazemojis tās zemes iedzīvotājus, tos Kanaāniešus, viņu priekšā un nodevis viņu rokās viņu ķēniņus un tās zemes ļaudis, lai ar tiem dara pēc sava prāta.
25Un tie ir uzņēmuši stipras pilsētas un treknu zemi un iemantojuši namus, visāda labuma pilnus, izcirstas akas, vīna dārzus un eļļas dārzus un daudz augļu kokus, un tie ir ēduši un paēduši un tauki palikuši, un ir priecājušies caur Tavu lielo labdarīšanu.
26Bet tie ir palikuši pārgalvīgi un Tev turējušies pretī un atmetuši Tavu bauslību un nokāvuši Tavus praviešus, kas pret tiem liecināja, lai pie Tevis atgriežas, un tie ir padarījuši lielas apkaitināšanas.
27Tāpēc Tu tos esi devis viņu naidnieku rokā, kas tos spaidījuši. Bet tiem savu spaidu laikā uz Tevi brēcot, Tu esi dzirdējis no debesīm un pēc Savas lielās apžēlošanas Tu tiem esi devis pestītājus, kas tos izpestīja no viņu naidnieku rokas.
28Bet kad tiem bija miers, tad tie atkal darīja ļaunu Tava vaiga priekšā; tā Tu tos atstāji viņu ienaidnieku rokā, un tie pār viņiem valdīja. Kad tie nu atgriezās un uz Tevi brēca, tad Tu tos esi klausījis no debesīm un tos dažu reizi izpestījis pēc Savas lielās apžēlošanas.
29Un Tu tiem esi devis liecību, lai tie atgriežas pie Tavas bauslības. Bet tie bija pārgalvīgi un neklausīja Taviem baušļiem un grēkoja pret Tavām tiesām, ko cilvēkam būs darīt, lai caur to dzīvo, un tie Tev griezuši muguru un savu kaklu darījuši stīvu un nav klausījuši.
30Un Tu uz tiem esi gaidījis daudz gadus un tiem liecinājis caur Savu Garu, caur Saviem praviešiem: bet tie neatgrieza savas ausis. Tāpēc Tu tos esi nodevis pasaules tautu rokā.
31Tomēr pēc Savas lielās apžēlošanas Tu tos neesi pavisam iznīcinājis nedz tos atstājis; jo Tu esi žēlīgs un sirdsžēlīgs Dievs.
32Un nu mūsu Dievs, Tu stiprais, lielais, varenais un bijājamais Dievs, kas tur derību un sirds žēlastību, — lai Tev nešķiet maza visa šī grūtība, kas mums uzgājusi mūsu ķēniņiem, mūsu lielkungiem un mūsu priesteriem un mūsu praviešiem un mūsu tēviem un visiem Taviem ļaudīm, no Asīrijas ķēniņa laika līdz šai dienai.
33Tomēr Tu esi taisns iekš visa, kas mums uznācis, jo Tu esi uzticīgi darījis; bet mēs esam darījuši bezdievīgi.
34Un mūsu ķēniņi, mūsu lielkungi, mūsu priesteri un mūsu tēvi nav turējuši Tavu bauslību un nav vērā ņēmuši Tavas pavēles un Tavas liecības, ko Tu tiem liecinājis.
35Jo tie Tev nav kalpojuši savā valstī un iekš Tava lielā labuma, ko Tu tiem biji devis, un tai plašā treknā zemē, ko Tu priekš viņiem biji nolicis, un nav atgriezušies no saviem ļauniem darbiem.
36Redzi, mēs šodien esam kalpi; arī tai zemē, ko Tu mūsu tēviem esi devis, viņas augļus un viņas labumu ēst, — redzi, iekš tās mēs esam kalpi.
37Un viņas augļi vairojās priekš tiem ķēniņiem, ko Tu pār mums esi iecēlis mūsu grēku dēļ, un tie valda pār mūsu miesām un pār mūsu lopiem pēc savas patikšanas. Tā mēs esam lielās bēdās.
38Un pēc visa tā mēs cēlām taisnu derību un to uzrakstījām; un mūsu lielkungi, mūsu Levīti un mūsu priesteri to apzieģelēja.
