1Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja:
2Runā uz Israēla bērniem un ņem no tiem priekš ikviena tēva nama vienu zizli, no visiem viņu virsniekiem pēc viņu tēvu namiem divpadsmit zižļus; tev ikviena vārdu būs rakstīt uz viņa zizli.
3Bet Ārona vārdu tev būs rakstīt uz Levija cilts zizli, jo ikvienam zizlim būs būt priekš sava tēva nama galvas.
4Un tev tos būs nolikt saiešanas teltī liecības priekšā, kur Es ar jums sanāku.
5Un tad tā vīra zizlis, ko Es izvēlēšu, zaļos, un Es klusināšu Israēla bērnu kurnēšanu pret Mani, ar ko tie pret jums kurn.
6Un Mozus runāja uz Israēla bērniem. Tad visi viņu virsnieki viņam deva ikviens virsnieks vienu zizli, pēc saviem tēvu namiem divpadsmit zižļus; tur arī Ārona zizlis bija starp viņu zižļiem.
7Un Mozus nolika tos zižļus Tā Kunga priekšā liecības teltī.
8Un otrā rītā, kad Mozus iegāja liecības teltī, tad redzi, Ārona zizlis priekš Levija nama zaļoja, un ziedi bija izplaukuši un bija nesuši mandeles.
9Un Mozus iznesa visus šos zižļus no Tā Kunga priekšas pie visiem Israēla bērniem, un tie to redzēja, un ikviens ņēma savu zizli.
10Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: nes Ārona zizli atpakaļ liecības priekšā, to paglabāt par zīmi pārgalvjiem; tā tev to kurnēšanu pret Mani būs apklusināt, ka tiem nav jāmirst.
11Un Mozus tā darīja; itin kā Tas Kungs tam bija pavēlējis, tā viņš darīja.
12Tad Israēla bērni runāja uz Mozu: redzi, mēs mirstam, mēs ejam bojā, mēs visi ejam bojā.
13Ikviens, kas pie Tā Kunga dzīvokļa pieiet, tam jāmirst; vai tad mums patiesi būs iet bojā?
