1Gudrs dēls klausa tēva pārmācīšanai, bet mēdītājs neklausa rāšanai.
2Ikviens baudīs labumu no savas mutes augļiem, bet netiklo prieks ir mokas.
3Kas sarga savu muti, tas pasargā savu dvēseli; bet kas muti palaiž, tam briesmīgi klāsies.
4Sliņķa dvēsele iekāro, — bet nekā; bet čaklo dvēsele dabū papilnam.
5Taisnais ienīst melu valodu, bet bezdievīgais paliek kaunā un apsmieklā.
6Taisnība pasargā to, kas bezvainīgs savā ceļā, bet bezdievība gāž grēkos.
7Cits lielās, ka bagāts, kam nav it nenieka, un cits turas kā nabags, un tam liela manta.
8Bagātam, kad apvainojies, par dvēseli jāmaksā; bet kas nabags, tas nedzird draudus.
9Taisno gaišums spīdēs priecīgi, bet bezdievīgo spīdeklis apdzisīs.
10Caur lepnību nāk riešana vien, bet gudrība dara apdomīgus.
11Manta vēja grābeklim iet mazumā, bet kas rokā sakrāj, tas to vairo.
12Cerība, kas kavējās, grauž sirdi, bet kad nāk, ko gaida, tas ir dzīvības koks.
13Kas par vārdu nebēdā; tas dara sev postu; bet kas mācību tur godā, tam labi klāsies.
14Gudra vīra mācība ir dzīvības avots, izsargāties no nāves valgiem.
15Mīlīgs prāts dara patīkamu, bet netikļa ceļš dara sāpes.
16Gudrais (savu darbu) dara apdomīgi, bet ģeķis dara aklus darbus.
17Bezdievīgs kalps iekritīs nelaimē, bet uzticams kalps ir zāles, kas dziedina.
18Kas par mācību nebēdā, tam nāk tukšība un kauns; bet kas pamācīšanu pieņem, tas kļūs godā.
19Kad notiek, ko cerē, tas dvēselei gards; bet atstāties no ļauna ģeķiem ir negantība.
20Kas draudzējās ar gudriem, tas taps gudrs; bet kas ģeķiem biedrs, tiks postā.
21Nelaime dzīsies grēciniekiem pakaļ, bet taisniem ar labu tiks atmaksāts.
22Kas ir labs, tā manta nāk uz bērnu bērniem; bet grēcinieka krājums taisnam top pataupīts.
23Daudz maizes ir nabagu vagās, bet citi iet postā caur savu netaisnību.
24Kas rīksti taupa, tas ienīst savu dēlu; bet kas viņu mīļo, tas to pārmāca drīz.
25Taisnais ēd, kamēr viņa dvēselei gan; bet bezdievīgo vēders paliek tukšs.
