1Kas ar citiem kopā neturas, tas savu gribu tik meklē, un ir kavēklis visās lietās.
2Ģeķim netīk gudra valoda, bet tik vien atklāt savu paša sirdi.
3Bezdievīgam staigā līdz negods un ar apsmieklu kauns.
4Vārdi cilvēka mutē ir dziļš ūdens, un gudrības avots ir tekoša ūdens upīte.
5Nav labi bezdievīga vaigu cienīt un nospiest taisno tiesā.
6Ģeķa lūpas ieved ķildā, un viņa mute brēc pēc sitieniem.
7Ģeķa mute sev pašai par postu, un viņa lūpas paša dvēselei par slazda valgu.
8Lišķa vārdi ir kā saldi kumosi un iet visai pie sirds.
9Kas laisks pie darba, tas palaidņa brālis.
10Tā Kunga vārds ir stipra pils; tur taisnais glābjas un top izglābts.
11Bagātam manta ir viņa stiprā pils un viņam šķiet augsts mūris.
12Priekš bojāiešanas cilvēka sirds top lepna, bet pazemība ved godā.
13Kas atbild, pirms dzirdējis, tas tam par ģeķību un kaunu.
14Vīra gars panes savas bēdas, bet kad gars izmisis, kas to var panest?
15Prātīga sirds iemanto atzīšanu, un gudra auss meklē atzīšanu.
16Dāvanas cilvēkam līdzina ceļu un viņu ved kungu priekšā.
17Kas pirmais sūdz, tam taisnība; kad nu nāk viņa pretinieks, tad to tirda.
18Mesli nobeidz ķildas un izšķir varenos.
19Apkaitināts brālis ir cietāks nekā stipra pils, un ķilda nekā pils vārtu aizšaujamais.
20No mutes augļiem ikkatrs savu vēderu pildīs, un viņa lūpu padoms to ēdinās.
21Nāve un dzīvība stāv mēles galā; kā kurš runā, tā tam būs.
22Kas sievu atradis, tas atradis labumu un mantojis žēlastību no Tā Kunga.
23Nabags runā lūgdamies, bet bagāts atbild bargi.
24Citam daudz draugu uz postu; bet ir draugi, kas labāki nekā brālis.
