1Kad tu sēdies, maizi ēst ar valdnieku, tad ņem labi vērā, kas tavā priekšā.
2Tu nazi lieci pie savas rīkles, ja esi negausis cilvēks.
3Neiegribies viņa gardumu; jo tā ir viltus maize.
4Nedzenies bagāts tapt, atmet tādu savu padomu.
5Vai tu savām acīm ļausi laisties, kur nav nekā? Jo tas tiešām ņemsies spārnus, kā ērglis, kas pret debesi skrien.
6Neēd tā maizi, kam skaudīga acs, un nekāro viņa gardumus;
7Jo kādas viņa sirds domas, tāds viņš ir. “Ēd un dzer!” tā viņš tev saka, bet viņa sirds nav ar tevi.
8Tavi kumosi, ko tu ieēdis, tev būs jāizvemj, un tavi mīlīgie vārdi būs bijuši veltīgi.
9Nerunā priekš ģeķa ausīm; jo viņš tik nievās tavus prātīgos vārdus.
10Neatcel vecās robežas un nenāc uz bāreņu tīrumiem;
11Jo viņu atriebējs ir varens; Tas iztiesās viņu tiesu pret tevi.
12Loki savu sirdi pie pamācīšanas un savas ausis pie prātīgas valodas.
13Neatrauj bērnam pārmācību; ja tu viņu ar rīkstēm šaustīsi, tad tādēļ jau nemirs.
14Tu viņu šaustīsi ar rīkstēm un izglābsi viņa dvēseli no elles.
15Mans dēls, ja tava sirds gudra, tad mana sirds priecāsies, tiešām tā priecāsies;
16Un mana sirds no prieka lēks, ja tavas lūpas runās skaidrību.
17Lai tava sirds nedeg uz grēciniekiem; bet turies vienmēr Tā Kunga bijāšanā.
18Jo tiešām nāks pastara diena, un tava gaidīšana nebūs veltīga.
19Klausies tu, mans bērns, un esi gudrs un turi savu sirdi taisnā ceļā.
20Neesi ar vīna dzērājiem, kas rijot savu pašu miesu rij;
21Jo dzērājs un rijējs panīks, un paģiras vilks skrandas mugurā.
22Klausi savam tēvam, kas tevi dzemdinājis, un nenicini savu māti, kad tā būs veca.
23Pērc patiesību, un nepārdod gudrību, pamācīšanu un atzīšanu.
24Ar lielu prieku priecāsies taisnā tēvs, un kas gudru dzemdina, tas līksmosies par viņu.
25Lai tavs tēvs un tava māte priecājās, un lai līksmojās, kas tevi dzemdējusi.
26Dod man savu sirdi, mans dēls, un lai mans ceļš tavām acīm labi patīk.
27Jo mauka ir dziļa bedre, un sveša sieva šaura aka.
28Tiešām tā glūn kā laupītājs, un vairo atkāpējus pasaulē.
29Kam gaudas? Kam vaidi? Kam bāršanās? Kam žēlabas? Kam skrambas par velti? Kam neskaidras acis?
30Tiem, kas pie vīna kavējās, tiem, kas nāk salda dzēriena meklēt.
31Neskaties pēc vīna, ka viņš tāds sarkans, ka biķerī tas zvīļo, ka tik vēlīgi nostaigā lejā.
32Pēc viņš dzeļ kā čūska un dur kā odze.
33Tavas acis skatās pēc svešām sievām, un tava sirds runā netiklību,
34Un tu esi, kā kas jūras vidū guļ, un kā kas masta virsgalā guļ.
35“Mani sit, bet man nesāp; mani grūsta, bet es nejūtu. Kad jel uzmodīšos? Tad sākšu atkal no gala!”
