1Nelielies ar rītdienu; jo tu nezini, ko diena atnesīs.
2Lai cits tevi slavē un ne paša mute, svešs un ne paša lūpas.
3Akmens ir grūts un smiltis smagas, bet ģeķa sēras sūrākas nekā abi.
4Nežēlība ir briesmīga lieta un bardzība ir kā plūdi; bet priekš skaudības, kas tur pastāvēs!
5Labāk skaidri pārmācīt, nekā mīlestība, ko nedabū redzēt.
6Drauga sitieni nāk no labas sirds, bet viltīga ir nīdētāja skūpstīšana.
7Paēdis arī tīru medu min pa kājām, bet izsalkušam ikviens rūgtums ir salds.
8Kā putns, kas savu ligzdu atstājis, tāds ir cilvēks, no dzimtenes aizgājis.
9Eļļa un kvēpināšana iepriecina sirdi; tāds mīlīgs ir draugs, kas padomu dod no sirds.
10Neatstāj savu draugu, nedz sava tēva draugu, un savā bēdu laikā neej sava brāļa namā; labāks ir kaimiņš tuvumā, nekā brālis tālumā.
11Esi gudrs, mans dēls, tad mana sirds priecāsies, un es varēšu atbildēt saviem nievātājiem.
12Gudrais paredz nelaimi un paglābjās; bet neprāta ļaudis skrien vien un dabū ciest.
13“Atņem tam drēbi; jo viņš priekš sveša galvojis, un tā nezināmā vietā ķīlā to.”
14Ja arī cilvēks no paša rīta skaņā balsī savu tuvāko svētī, to viņam tomēr var pārgriezt par lāstiem.
15Bez gala pil, kad lietus līst, un rējēja sieva tāda pat.
16Kas tādu grib valdīt, tas valda vēju un tur eļļu savā rokā.
17Dzelzs trinās pie dzelzs un cilvēks trinās pie cilvēka.
18Kas vīģes koku kopj, ēdīs viņa augļus, un kas par savu kungu gādā, taps godā.
19Kā vaigam vaigs atspīd ūdenī, tā cilvēka sirds cilvēkam.
20Elle un bezdibenis nav pildāmi, tāpat cilvēka acis nav pildāmas.
21Kausējams katls sudrabam, ceplis zeltam, un vīrs pēc savas slavas.
22Ja tu ģeķi piestā ar piestalu putraimos sagrūstu, ģeķība no viņa neatstāsies.
23Liec labi ziņā savus sīkos lopus un ņem vērā savus ganāmos,
24Jo mantas nepaliek mūžīgi, nedz ķēniņa kronis uz radu radiem.
25(Bet) kad siens nopļauts, un jauns zaļums nācis, un zāles uz kalniem salasītas,
26Tad tev jēri būs apģērbam, un āži par tīruma maksu,
27Un kazu piena būs diezgan tev un tavam namam par barību un par uzturu tavām kalponēm.
