1Vīrs, kas pārmācīts, tomēr ciets, taps piepeši salauzts, un nebūs, kas dziedina.
2Kad taisnie iet vairumā, tad ļaudis priecājās; bet kad bezdievīgais valda, tad ļaudis nopūšās.
3Kas gudrību mīļo, iepriecina savu tēvu; bet kas ar maukām pinās, tas izputina savu mantu.
4Caur tiesu un taisnību ķēniņš dara valsti pastāvam; bet kas dāvanas plēš, tas to izposta.
5Kas otram mīksti pieglaužas, met tīklu viņa soļiem.
6Bezdievīgais savaldzinājās savos grēkos, bet taisnais priecājās un līksmojās.
7Taisnais ņem vērā nabaga žēlošanos; bezdievīgais par to nemaz nebēdā.
8Kam viss tik smiekls, sakurina pilsētu; bet gudrie apslāpē kaislību.
9Gudrs ar ģeķi pie tiesas, tad skaistās, tad smejas, galā netiek.
10Asins vīri ienīst bezvainīgo, bet taisnie rūpējās par viņa dvēseli.
11Ģeķis izkrata visu savu padomu, bet gudrs vīrs to patur pie sevis.
12Kungs, kas uz meliem klausa, tam visi kalpi blēži.
13Nabagi un mantas plēsēji sastop viens otru; abiem Tas Kungs dod acu gaismu.
14Ķēniņš, kas nabagiem nes taisnu tiesu, tā goda krēsls pastāvēs mūžīgi.
15Rīkste un pārmācība dod gudrību; bet bērns savā vaļā dara mātei kaunu.
16Kur bezdievīgie iet vairumā, tur vairojās grēki; bet taisnie redzēs viņu krišanu.
17Pārmāci savu dēlu, tad tev būs prieks no viņa un tavai dvēselei līksmība.
18Kur Dieva mācības nav, tur ļaudis nevaldāmi; bet svētīgs, kas mācību sargā.
19Kalps ar vārdiem nav mācams; lai gan labi prot, taču neklausa,
20Kad tu vīru redzi, kam veikla mēle, tad no muļķa vairāk cerības nekā no tāda.
21Kad kalpu no pirmā gala izlutina, tad pēcgalā grib būt par pašu dēlu.
22Ātrs cilvēks saceļ bāršanos, un nikns vīrs padara daudz grēku.
23Cilvēka lepnība viņu gāzīs, bet pazemīgs gars panāks godu.
24Kas ar zagli dalās, tas ienīst savu dvēseli; viņš dzird Dieva lāstus un nepierāda.
25Priekš cilvēkiem drebēt ieved valgos; bet kas uz To Kungu paļaujas, ir drošā vietā.
26Daudzi meklē valdnieka vaigu; bet no Tā Kunga nāk katram tā tiesa.
27Netaisnais riebj taisniem, un kas bezvainīgs savā ceļā, riebj bezdievīgam.
