1Dieva gudrība ir uztaisījusi savu namu, viņa uzcirtusi savus septiņus pīlārus;
2Viņa nokāvusi savus kaujamos, jaukusi savu vīnu, ir jau klājusi savu galdu;
3Viņa izsūtījusi savas kalpones; viņa sauc no pilsētas augstākām vietām:
4“Kas nejēga, lai griežas šurp!” kas neprātīgs, uz to viņa saka:
5“Nāciet, ēdiet no manas maizes, un dzeriet no vīna, ko esmu jaukusi.
6Atstājiet nejēdzību, tad dzīvosiet, un staigājiet pa atzīšanas ceļu!”
7Kas smējēju pamāca, tas dabūs kaunu, un kas bezdievīgo pārmāca, apsmieklu.
8Nepamāci smējēju, ka viņš tevi neienīst; pamāci prātīgo, tas tevi mīlēs.
9Dod prātīgam, tad viņš tiks jo prātīgs, māci taisnu, tad viņš pieaugs mācībā.
10Tā Kunga bijāšana ir gudrības iesākums, un izprast, kas svēts, tā ir atzīšana.
11Jo caur mani taps daudz tavu dienu un vairosies tev dzīvības gadi.
12Ja tu gudrs, tad tu sev gudrs; ja tu smējējs, tad tu viens pats to nesīsi.
13Nejēdzība ir sieva tītīga, ģeķīga, kas neatjēdz nenieka
14Tā sēž sava nama durvīs uz goda krēsla pilsētas augstās vietās,
15Aicināt tos, kas iet garām pa ceļu, kas staigā savās taisnās takās.
16Kas nejēga, lai griežas šurp! Un kas neprātīgs, uz to viņa saka:
17“Zagts ūdens ir salds, un slēpta maize garda!”
18Bet tas nemana, ka tur miroņi, un elles dziļumos viņas viesi!
