1Pēc tam es redzēju, un raugi, durvis bija atvērtas debesīs, un pirmā balss, ko es dzirdēju tā kā bazūni ar mani runājam, sacīja: ‹uzkāp šurp, Es tev rādīšu, kam pēc būs notikt.›
2Un tūdaļ es biju garā, un redzi, tur goda krēsls bija celts debesīs, un tur Viens sēdēja uz goda krēsla.
3Un ģīmis Tam, kas tur sēdēja, bija līdzīgs jaspis un sardis akmenim; un visapkārt goda krēslam bija varavīksne, kas izskatījās tā kā smaragds.
4Un visapkārt ap goda krēslu bija divdesmit četri krēsli, un uz tiem krēsliem es redzēju divdesmit četrus vecajus sēžam, apģērbtus baltām drēbēm, un tiem bija zelta kroņi uz galvām.
5Un no goda krēsla iziet zibeņi, pērkoni un balsis; un tur bija septiņi degoši eļļas lukturi, kas goda krēsla priekšā deg; tie ir septiņi Dieva gari.
6Un goda krēsla priekšā bija tā kā stikla jūra, kristālam līdzīga, un goda krēsla vidū un visapkārt ap goda krēslu četri dzīvi radījumi, pilni ar acīm priekšā un aizmugurē.
7Un pirmais no dzīviem bija lauvam līdzīgs, un otrais vērsim līdzīgs, un trešam bija tā kā cilvēka vaigs, un ceturtais bija skrejošam ērglim līdzīgs.
8Un tiem četriem dzīviem bija ikvienam seši spārni, un tie bija visapkārt un iekšpusē pilni ar acīm, un tie bez atpūšanās dienām naktīm sauc: svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Dievs, Tas Visuvaldītājs, kas bijis un kas ir un kas nāk.
9Un kad tie dzīvie godu un slavu un pateikšanu dod Tam, kas sēž uz goda krēsla, kas dzīvo mūžīgi mūžam,
10Tad divdesmit četri vecaji nometās zemē priekš Tā, kas sēž uz goda krēsla, un pielūdz To, kas dzīvo mūžīgi mūžam, un met savus kroņus goda krēsla priekšā sacīdami:
11Kungs, Tu esi cienīgs ņemt godu un slavu un spēku, jo Tu visas lietas esi radījis un caur Tavu prātu tās ir un ir radītas.
