1Un es redzēju, ka Tas Jērs vienu no zieģeļiem atdarīja, un dzirdēju vienu no četriem dzīviem sakām kā ar pērkona balsi: nāc un lūko!
2Un es redzēju, un raugi, tur bija balts zirgs, un kas uz tā sēdēja, tam bija stops; un tam kronis tapa dots, un viņš izgāja uzvarēdams, un lai uzvarētu.
3Un kad Viņš otru zieģeli atdarīja, tad es dzirdēju otru dzīvo sakām: nāc un lūko!
4Un tur izgāja otrs, sarkans zirgs, un tam, kas uz tā sēdēja, tapa dots, mieru atņemt no zemes, un ka tie cits citu nokautu savā starpā, un tam tapa dots liels zobens.
5Un kad Viņš trešo zieģeli atdarīja, tad es dzirdēju trešo dzīvo sakām: nāc un lūko! Un es redzēju, un raugi, melns zirgs, un tam, kas uz tā sēdēja, bija svari rokā.
6Un es dzirdēju balsi četru dzīvo vidū sakām: viens mērs kviešu par sudraba gabalu un trīs mēri miežu par sudraba gabalu un eļļu un vīnu nesamaitā.
7Un kad Viņš ceturto zieģeli atdarīja, tad es dzirdēju ceturtā dzīvā balsi sakām: nāc un lūko!
8Un es redzēju un raugi, pelēks zirgs, un kas uz tā sēdēja, tam bija vārds: nāve; un elle tai gāja pakaļ; un tiem vara tapa dota, ceturto pasaules tiesu nokaut ar zobenu un ar badu un ar mēri un caur zemes zvēriem.
9Un kad Tas piekto zieģeli atdarīja, tad es redzēju apakš kvēpināmā altāra to dvēseles, kas bija nokauti Dieva vārda dēļ un liecības dēļ, kas tiem bija.
10Un tie sauca ar stipru balsi sacīdami: cik ilgi, ak svētais un patiesīgais Valdītājs, Tu nesodi un neatriebi mūsu asinis pie tiem, kas virs zemes dzīvo?
11Un garas baltas drēbes ikvienam tapa dotas, un tiem tapa sacīts, lai tie vēl mazu laiku dus, tiekams viņu darba biedru un viņu brāļu skaits būs pilns, kas taps nokauti, tā kā viņi.
12Un es redzēju, kad Viņš sesto zieģeli atdarīja, tad cēlās liela zemes trīcēšana, un saule tapa tumša kā rupjš maiss, un mēnesis tapa kā asinis.
13Un debess zvaigznes krita uz zemi, kā vīģes koks savas neienākušās vīģes nomet, kratīts no liela vēja.
14Un debess aizgāja kā satīta grāmata, un visi kalni un salas tapa kustinātas no savām vietām,
15Un ķēniņi virs zemes un lielie kungi un bagātie un virsnieki un varenie un visi kalpi un visi svabadie paslēpās alās un kalnu dobumos,
16Un sacīja uz kalniem un klintīm: krītiet pār mums un apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēž uz goda krēsla, un no Tā Jēra dusmības.
17Jo Viņa dusmības lielā diena ir atnākusi, — un kas var pastāvēt?
