1Ko nu lai sakām, ka mūsu vectēvs Ābrahāms ir dabūjis pēc miesas?
2Jo ja Ābrahāms caur darbiem ir taisnots, tad tam ir gan slava, bet ne pie Dieva.
3Jo ko tas raksts saka? Ābrahāms Dievam ir ticējis un tas viņam ir pielīdzināts par taisnību.
4Bet tam darba darītājam alga netop pielīdzināta pēc žēlastības, bet pēc parāda.
5Bet tam, kas nav darba darītājs, bet tic uz To, kas bezdievīgo taisno, tam ticība top pielīdzināta par taisnību.
6Tā kā arī Dāvids saka, to cilvēku esam svētīgu, kam Dievs taisnību pielīdzina bez darbiem:
7Svētīgi tie, kam pārkāpumi piedoti un grēki apklāti;
8Svētīgs tas vīrs, kam Tas Kungs grēku nepielīdzina.
9Vai nu šis labums atlec apgraizījumam vien, vai arī priekšādai? Jo mēs sakām, ka Ābrahāmam ticība ir pielīdzināta par taisnību.
10Kā tad tā viņam ir pielīdzināta? Vai iekš apgraizījuma, vai iekš priekšādas? Ne iekš apgraizījuma, bet iekš priekšādas.
11Bet to apgraizīšanas zīmi viņš dabūja par taisnības zieģeli tai ticībai, ko viņš vēl priekšādā būdams turēja; ka tas būtu par tēvu visiem, kas priekšādā būdami tic, lai ticība tiem arīdzan taptu pielīdzināta par taisnību,
12Un par apgraizīšanas tēvu tiem, kas ne vien apgraizīti, bet arī staigā tās ticības pēdās, kas mūsu tēvam Ābrahāmam bija priekšādā.
13Jo tā apsolīšana, ka viņš būšot pasaules mantinieks, Ābrahāmam jeb viņa sēklai nav notikusi caur bauslību, bet caur ticības taisnību.
14Jo, ja bauslības ļaudis — mantinieki, tad ticība ir veltīga un apsolīšana iznīkusi.
15Jo bauslība padara dusmību; jo kur bauslības nav, tur arī nav pārkāpšanas.
16Tāpēc no ticības, lai ir pēc žēlastības; lai tā apsolīšana ir pastāvīga visam dzimumam, ne vien tam, kas no bauslības, bet arī tam, kas no Ābrahāma ticības. Tas mums visiem ir tēvs,
17(Kā ir rakstīts: daudz tautām Es tevi esmu cēlis par tēvu,) Tā Dieva priekšā, kam viņš ir ticējis, kas miroņus dara dzīvus un sauc to, kas vēl nav, tā kā tas jau būtu.
18Pret cerību viņš ir ticējis uz cerību, lai paliktu par tēvu daudz tautām, pēc tā vārda: Tādam būs būt tavam dzimumam.
19Un viņš nepalika vājš iekš ticības, nedz lūkoja uz savām izdēdējušām miesām, tik ne simts gadus vecs būdams, nedz uz Sāras izdēdējušām miesām.
20Bet pie tās Dieva apsolīšanas viņa prāts neticībā nešaubījās, bet kļuva spēcīgs iekš ticības un Dievam deva godu,
21Pilnā ticībā zinādams, ka Dievs to, ko Viņš apsolījis, arī spēj darīt.
22Tāpēc tas viņam arī pielīdzināts par taisnību.
23Bet tas ne vien viņa dēļ ir rakstīts, ka tas viņam ir pielīdzināts,
24Bet arī mūsu dēļ, kam tas tiks pielīdzināts, kad ticam uz Viņu, kas no miroņiem ir uzmodinājis mūsu Kungu Jēzu,
25Kas ir nodots mūsu grēku dēļ un uzmodināts mūsu taisnošanas labad.
