1Un Naomijai bija radinieks no viņas vīra, varen turīgs vīrs no Elimeleha rada, un viņa vārds bija Boas.
2Tad Rute, tā Moabiešu sieva, sacīja uz Naomiju: ļauj man jel tīrumā iet, tad es vārpas aiz tā lasīšu, kura acīs es žēlastību atradīšu. Un tā uz viņu sacīja: ej, mana meita.
3Tad viņa gāja un nāca un lasīja tīrumā aiz pļāvējiem. Un notikās, ka tas tīrums piederēja Boasam, kas bija no Elimeleha rada.
4Un redzi, Boas nāca no Bētlemes un sacīja uz tiem pļāvējiem: Tas Kungs lai jums palīdz; un tie sacīja uz viņu: Tas Kungs lai tevi svētī.
5Tad Boas sacīja uz savu puisi, kas bija celts pār pļāvējiem: kas tā tāda jauna sieviete?
6Un tas puisis, kas bija celts pār pļāvējiem, atbildēja un sacīja: šī ir tā jaunā Moabiešu sieva, kas ar Naomiju ir atpakaļ griezusies no Moaba zemes.
7Un tā sacīja: ļauj man jel (vārpas) lasīt un krāt kūlīšu starpā pļāvējiem pakaļ; tā viņa nākusi un palikusi agri no rīta līdz šim laikam, un viņa daudz nepaliek mājās.
8Tad Boas sacīja uz Ruti: klausies mana meita, neej tu citā tīrumā lasīt, tev arī nebūs no šejienes aiziet, bet šeitan tev būs turēties pie manām kalponēm.
9Tavas acis lai skatās uz to tīrumu, ko tie pļaus, un tu staigā tiem pakaļ; es arī puišiem esmu pavēlējis, ka neviens lai tevi neaiztiek, un kad tev slāpst, tad ej pie traukiem un dzer no tā, ko puiši būs smēluši.
10Tad viņa metās uz savu vaigu un klanījās pie zemes un uz viņu sacīja: kāpēc es žēlastību esmu atradusi tavās acīs, ka tu mani uzlūko, un es tomēr esmu sveša?
11Un Boas atbildēja un uz viņu sacīja: man ir stāstīts viss, ko tu esi darījusi pie savas vīramātes pēc sava vīra miršanas, un ka tu esi atstājusi savu tēvu un savu māti un savu dzimtas zemi un gājusi pie ļaudīm, ko tu papriekš nepazini.
12Lai Tas Kungs tev atmaksā, ko tu darījusi, un tava alga lai ir pilnīga no Tā Kunga, Israēla Dieva, apakš kura spārniem tu esi nākusi, patvērumu dabūt.
13Un viņa sacīja: lai es žēlastību atrodu tavās acīs, mans kungs, jo tu mani esi iepriecinājis un savu kalponi mīlīgi uzrunājis, jebšu es neesmu kā viena no tavām kalponēm.
14Un Boas uz viņu sacīja: ap ēdamo laiku nāc šurp un ēd no maizes un iemērc savu kumosu skābumā. Tad viņa apsēdās pie tiem pļāvējiem, un viņai pasniedza ceptas vārpas, un tā ēda un paēda un viņai atlika.
15Kad nu viņa cēlās atkal lasīt, tad Boas pavēlēja saviem puišiem un sacīja: lai viņa arī starp kūlīšiem lasa, un nedariet viņai kauna.
16Izvelciet arīdzan priekš viņas no kūlīšiem un lai tur paliek, ka viņa to salasa, un nerājiet viņu.
17Tā viņa lasīja pa tīrumu līdz vakaram un izkūla, ko viņa bija salasījusi, un tas bija kāda ēfa miežu.
18Un viņa to ņēma un nāca pilsētā, un viņas vīramāte redzēja, ko tā bija salasījusi. Tad viņa izvilka un viņai deva, kas viņai ēdot bija atlicis.
19Tad viņas vīramāte uz viņu sacīja: kur tu šodien esi lasījusi un kur tu esi strādājusi? Svētīts lai ir, kas tevi uzlūkojis. Un viņa stāstīja savai vīramātei, pie kā tā bija strādājusi, un sacīja: tā vīra vārds, pie ka es šodien esmu strādājusi, ir Boas.
20Tad Naomija sacīja uz savu vedeklu: svētīts lai tas ir no Tā Kunga, kas savu žēlastību nav atrāvis ne no dzīviem, ne no mirušiem. Un Naomija uz viņu sacīja: tas vīrs mums ir rada, no mūsu tuviniekiem viņš ir.
21Tad Rute, tā Moabiešu sieva, sacīja: viņš arī uz mani sacīja: turies pie maniem ļaudīm, kamēr tie visu manu pļaušanu būs pabeiguši.
22Tad Naomija sacīja uz savu vedeklu Ruti: tas ir labi, mana meita, ka tu ar viņa kalponēm izej, lai citā tīrumā tev nedara pāri.
23Tā viņa turējās pie Boasa kalponēm, lasīdama, kamēr miežu pļaušana un kviešu pļaušana bija pabeigta, un dzīvoja pie savas vīramātes.
