1Un eņģelis, kas ar mani runāja, atkal nāca un mani modināja, kā vīru, kas no sava miega top uzmodināts.
2Un viņš uz mani sacīja: ko tu redzi? Un es sacīju: es redzu, un raugi, tur ir lukturis no tīra zelta ar eļļas kausu virsgalā, un viņa septiņi eļļas lukturīši uz viņa, un eļļas lukturīšiem ir pa septiņiem zariem (ar septiņām caurulītēm savienotas) viņa virsgalā;
3Un tur klāt divi eļļas koki, viens eļļas kausam pa labo un otrs viņam pa kreiso roku.
4Un es atbildēju un runāju uz eņģeli, kas ar mani runāja, un sacīju: mans kungs, kas tie ir?
5Un eņģelis, kas ar mani runāja, atbildēja un sacīja uz mani: vai tu nezini, kas tie ir? Un es sacīju: nē, mans kungs!
6Tad viņš atbildēja un runāja uz mani un sacīja: šis ir Tā Kunga vārds uz Zerubabeli, sacīdams: ne caur spēku, nedz caur varu, bet caur Manu Garu (tas notiks), saka Tas Kungs Cebaot.
7Kas tu tāds esi, tu lielais kalns? Priekš Zerubabela tu tapsi par klajumu. Jo viņš uzliks to gala akmeni, ka tur visā spēkā sauks: žēlastība, žēlastība viņam!
8Un Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams:
9Zerubabela rokas šo namu sākušas, viņa rokas to arī pabeigs, ka jūs saprotat, ka Tas Kungs Cebaot mani pie jums sūtījis.
10Jo kas nicina sīka iesākuma dienu? Jo priecīgi ierauga svērteni Zerubabela rokā šie septiņi, kas ir Tā Kunga acis, kas iet pa visu pasauli.
11Tad es atbildēju un uz viņu sacīju: kas tie tādi divi eļļas koki pa labo roku lukturim un pa kreiso roku?
12Un es atkal atbildēju un uz viņu sacīju: kas tie tādi divi eļļas koka zari, kas sānis tiem diviem zelta kausiem, kas zeltu izlej.
13Un viņš uz mani runāja un sacīja: vai tu nezini, kas tie ir? Un es sacīju: nē, mans kungs!
14Un viņš sacīja: šie ir tie divi svaidītie, kas stāv priekš visas pasaules Valdītāja.
