1Un es atkal pacēlu savas acis un skatījos, un redzi, tur četri rati iznāca starp diviem kalniem, un tie kalni bija vara kalni.
2Priekš tiem pirmiem ratiem bija sarkani zirgi, un priekš tiem otriem ratiem melni zirgi,
3Un priekš tiem trešiem ratiem balti zirgi, un priekš tiem ceturtiem ratiem bija raibi stipri zirgi.
4Un es atbildēju un sacīju uz eņģeli, kas ar mani runāja: kas tie tādi, mans kungs?
5Tad eņģelis atbildēja un sacīja: šie ir četri debess vēji, kas iznāk, kad tie bija stāvējuši priekš visas pasaules valdnieka.
6Priekš kuriem ratiem melnie zirgi ir, tie iziet uz ziemeļa zemi, un tie baltie šiem iziet pakaļ. Un tie raibie iziet uz dienvidu zemi.
7Un tie stiprie zirgi izgāja un meklēja pārstaigāt zemi. Jo viņš bija sacījis: ejat, pārstaigājiet zemi, un tie pārstaigāja zemi.
8Un viņš mani aicināja un uz mani runāja un sacīja: redzi, šie, kas ir izgājuši uz ziemeļa zemi, Manu Garu ir klusinājuši ziemeļa zemē. —
9Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams:
10Ņem no tiem aizvestiem, no Heldajas, no Tobijas un no Jedajas, — un ej tai dienā un ej Josijas, Cefanijas dēla, namā, kur tie no Bābeles pārnākuši.
11Un ņem sudrabu un zeltu un taisi kroni un liec to galvā augstam priesterim Jozuam, Jocadaka dēlam,
12Un runā uz viņu un saki: tā saka Tas Kungs Cebaot: redzi, vīrs, kam vārds ir Cemahs (Atvase), izplauks no savas vietas, un tas uztaisīs Tā Kunga namu.
13Tiešām, viņš uztaisīs Tā Kunga namu, un viņš nesīs to godības glītumu un sēdēs un valdīs uz sava goda krēsla un būs priesteris uz sava goda krēsla, un miera padoms būs starp abiem.
14Un kronis būs Tā Kunga namā par piemiņu Heldajam un Tobijam un Jedajam un Cefanijas dēla laipnībai.
15Un tie, kas ir tālu, atnāks un strādās pie Tā Kunga nama, un jūs manīsiet, ka Tas Kungs Cebaot mani pie jums sūtījis. Tas notiks, kad jūs klausīt klausīsiet Tā Kunga, sava Dieva, balsij.
