Kas bija Ābrams?

Abrams, arī pazīstams kā Ābrāms, ir bībeļu tēls, kurš ir vislabāk zināms kā Israēlies tēvs. Viņš ir Teraha dēls un Īzaks, Ismaēla un sešu citu dēlu tēvs. Viņš ir arī Jēkaba un Ēzava vectēvs. Ābrāma stāsts sākas Kaldejas līdostā, kur viņš ir dzimis Teraha un viņa sievas Amthelo dēls. Vēlāk Viņš tika aicināts doties mājās un ceļot uz Kanaanas zemi. Ceļā viņš ar ģimeni apmetās Harānā. Pēc viņa tēva nāves Dievs aicina Ābrāmu turpināt ceļu uz Kanaanu. Kad Ābrāms nonāk Kanaanā, Dievs slēdz ar viņu derību, apsolot viņam, ka viņš būs lielas nācijas tēvs. Pretī Ābrāmam jāpaklausa Dieva pavēļiem un jāpagodina Viņu vienīgi. Ābrāmam un viņa sievai Sarai piedzimst dēls Īzaks, un Ābrāma vārds tiek mainīts uz Ābrahāmu. Ābrāms ir zināms ar savu uzticību Dievam un gatavību paklausīt Viņa pavēles. Viņš ir arī zināms ar savu gatavību upurēt savu dēlu Īzaku paklausībā Dievam. Šī ticības izpausme tiek uzskatīta par simbolu Jēzus Kristus galīgajam upurim. Ābrāms ir arī zināms ar savu viesmīlību, jo viņš trīs svešiniekus laipni uzņēma savā teltī un tiem piesaka ēdienu un dzērienu. Šī viesmīlības izpausme tiek uzskatīta par Dieva viesmīlības simbolu pret visiem cilvēkiem. Ābrāms tiek atcerēts kā Israēla tēvs un Jēzus Kristus priekštecis. Viņš ir ticīguma un paklausības Dievam piemērs, un viņa stāsts ir svarīga Biblijas daļa.