1Un Fīlisti sapulcināja savu spēku uz karu un sapulcējās iekš Šoho, vienā Jūda cilts pilsētā un apmeta savu lēģeri starp Šoho un Azeku Efes-Damimā.
2Bet Sauls un Israēla vīri sapulcējās un apmetās ozolu ielejā un taisījās karot pret Fīlistiem.
3Un Fīlisti stāvēja uz kalna viņā pusē, un Israēla ļaudis stāvēja uz kalna šai pusē, un ieleja bija viņu starpā.
4Tad viens stiprinieks izgāja no Fīlistu lēģera, ar vārdu Goliats no Gatas; viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis.
5Un tam bija vara cepure uz galvas un tam bija zvīņainas krūšu-bruņas un, tas krūšu bruņu svars bija pieci tūkstoši sēķeļu vara,
6Un lielu bruņas no vara ap lieliem, un vara šķēps uz pleciem.
7Un viņa šķēpa kāts bija kā riestava un viņa šķēpa asmens bija no sešsimt sēķeļiem dzelzs, un tas bruņu nesējs gāja viņa priekšā.
8Šis nu stāvēja un sauca uz Israēla pulkiem un uz tiem sacīja: kāpēc jūs gribat iziet un stāties uz karu? Vai es neesmu Fīlists un jūs Saula kalpi? Izmeklējiet no sevis vienu, kas pie manis nāk lejā.
9Ja tas ar mani varēs kauties un mani nokaus, tad mēs jums gribam būt par kalpiem, bet ja es viņu pārvaru un viņu kauju, tad jūs būsiet mums par kalpiem un mums kalposiet.
10Un Fīlists sacīja: es šodien Israēla pulkus esmu lamājis; dodiet man vienu vīru, ka mēs viens ar otru cīkstamies.
11Kad nu Sauls un viss Israēls šos Fīlista vārdus dzirdēja, tad tie iztrūcinājās un bijās ļoti. —
12Dāvids nu bija dēls tam Efratiešam no Jūda Bētlemes, ar vārdu Isajus; tam bija astoņi dēli, un Saula laikā tas jau bija vecs vīrs, jau labi gados.
13Un Isajus trīs vecākie dēli bija karā gājuši Saulam līdz, un viņa triju dēlu vārdi, kas karā gāja, bija: Eliābs, pirmdzimtais, un viņa otrais, Abinadabs, un trešais Šimus.
14Un Dāvids bija jaunākais; un trīs vecākie Saulam bija gājuši līdz.
15Bet Dāvids gāja un nāca no Saula, sava tēva avis ganīt Bētlemē.
16Bet Fīlists izgāja rītos un vakaros un rādījās tur četrdesmit dienas.
17Tad Isajus sacīja uz savu dēlu Dāvidu: ņem jel priekš saviem brāļiem vienu ēfu no šīm ceptām vārpām un šās desmit maizes un steidzies lēģerī pie saviem brāļiem.
18Bet šos desmit sierus nones virsniekam par tūkstoš, un apmeklē savus brāļus, kā tiem klājās, un ņem vienu zīmi no tiem.
19Bet Sauls un šie un visi Israēla vīri bija ozolu ielejā, ar Fīlistiem karodami.
20Tad Dāvids cēlās agri un atstāja avis pie gana un ņēma (tās lietas) un nogāja, kā Isajus viņam bija pavēlējis, un nāca pie savestiem lēģera ratiem, un karaspēks izgāja uz kaušanos un sacēla kara troksni.
21Un Israēlieši un Fīlisti nostājās uz kaušanos, pulks pret pulku.
22Tad Dāvids nolika traukus pie rīku sarga un skrēja pie karapulkiem un nāca un apsveicināja savus brāļus.
23Kad nu viņš vēl ar tiem runāja, redzi, tad nāca stiprinieks, vārdā Goliats, Fīlists no Gatas, no Fīlistu karapulkiem un runāja tos pašus vārdus, un Dāvids to dzirdēja.
24Bet visi Israēla vīri, kad tie šo vīru redzēja, tad tie priekš viņa bēga un bijās ļoti.
25Un Israēla vīri sacīja: vai jūs to vīru esat redzējuši, kas te nāk? Viņš nāk Israēli lamāt. Un notiks, to vīru, kas šo kaus, ķēniņš darīs ļoti bagātu un tam dos savu meitu par sievu un atlaidīs viņa tēva namam nodošanas iekš Israēla.
26Tad Dāvids runāja uz tiem vīriem, kas pie viņa stāvēja, un sacīja: kas tam vīram būs, kas šo Fīlistu kaus un novērsīs kaunu no Israēla? Jo kas viņš tāds, tas Fīlists, tas neapgraizītais, ka tas dzīvā Dieva karapulkus lamā?
27Tad ļaudis viņam teica tos pašus vārdus un sacīja: tā un tā tam vīram darīs, kas viņu nokaus.
28Bet Eliābs, viņa vecākais brālis, viņu dzirdēja ar vīriem runājam, un Eliābs apskaitās par Dāvidu un sacīja: kāpēc tad tu esi atnācis? Un pie kā tu mazo avju pulciņu tuksnesī esi pametis? Es gan zinu tavu lielību un tavu sirds blēdību, jo tu esi nācis kaušanos redzēt.
29Tad Dāvids sacīja: ko tad nu es esmu darījis? Vai man nav brīvi runāt?
30Un viņš griezās no tā pie cita un sacīja tos pašus vārdus. Un ļaudis tam atbildēja tā kā papriekš.
31Kad nu šie vārdi tapa dzirdēti, ko Dāvids runāja, un Saulam tapa sacīti, tad viņš to lika atvest.
32Un Dāvids sacīja uz Saulu: lai nevienam sirds nezūd viņa pēc. Tavs kalps noies un kausies ar šo Fīlistu.
33Bet Sauls sacīja uz Dāvidu: tu nevari noiet pret šo Fīlistu, ar viņu kauties. Jo tu esi zēns un viņš ir karavīrs no savas jaunības.
34Tad Dāvids sacīja uz Saulu: tavs kalps ganīja sava tēva avis, tad nāca lauva un lācis un nonesa avi no ganāmā pulka.
35Un es tam dzinos pakaļ un to kāvu un izpestīju (avi) no viņa rīkles. Kad viņš nu pret mani cēlās, tad es viņu grābu pie bārdas un to situ un nokāvu.
36Tavs kalps ir gan lauvu, gan lāci nokāvis; tāpat būs šis neapgraizītais Fīlists, tā kā viens no tiem; jo viņš dzīvā Dieva karapulkus ir lamājis.
37Un Dāvids sacīja: Tas Kungs, kas mani pestījis no lauvas un no lāča, mani arī atpestīs no šā Fīlista rokas.
38Tad Sauls sacīja uz Dāvidu: ej tad, lai Tas Kungs tev palīdz. Un Sauls apģērba Dāvidu ar savām paša drēbēm un lika vara cepuri uz viņa galvu un to apģērba ar krūšu bruņām.
39Un Dāvids apjoza viņa zobenu pār savām drēbēm un sāka staigāt, jo viņš vēl to nebija ieradis. Un Dāvids sacīja uz Saulu: tā es nevaru iet, jo es to vēl neesmu ieradis. Un Dāvids to nolika no sevis nost.
40Un viņš ņēma savu zizli rokā un izmeklēja piecus gludus oļus no upes un tās lika gana tarbā, kas viņam bija, proti tai kulē, un viņa linga bija viņa rokā. Tā tas gāja Fīlistam pretī.
41Un Fīlists nāca Dāvidam arvien tuvāk, un viņa bruņu nesējs viņa priekšā.
42Kad nu Fīlists skatījās un Dāvidu redzēja, tad viņš to izsmēja, jo tas bija jauneklis sarkaniem vaigiem un skaistu ģīmi.
43Un Fīlists sacīja uz Dāvidu: vai es esmu suns, ka tu ar koku pie manis nāci? Un Fīlists lādēja Dāvidu pie saviem dieviem.
44Un Fīlists sacīja uz Dāvidu: nāc šurp pie manis, es tavu miesu došu putniem apakš debess un zvēriem laukā.
45Bet Dāvids sacīja uz Fīlistu: tu nāci pie manis ar zobenu un šķēpu un priekšturamām bruņām, bet es nāku pie tevis Tā Kunga Cebaot vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, ko tu esi zaimojis.
46Šodien Tas Kungs tevi dos manā rokā, ka es tevi nokauju un tavu galvu no tevis atņemu un Fīlistu lēģera maitas dodu putniem apakš debess un zvēriem virs zemes, un visa pasaule atzīs, ka Israēlim ir Dievs.
47Un visi šie pulki atzīs, ka Tas Kungs neizglābj ar zobenu un šķēpu: jo karš pieder Tam Kungam, Tas jūs dos mūsu rokā.
48Un notikās, kad nu Fīlists cēlās un nāca un Dāvidam tuvojās, tad Dāvids steidzās un skrēja uz karapulkiem, Fīlistam pretī.
49Un Dāvids bāza roku tarbā un izņēma vienu oli un meta ar lingu un iesvieda Fīlistam pašā pierē, tā ka akmens viņa pierē ieskrēja, un tas krita uz savu vaigu pie zemes.
50Tā Dāvids pārvarēja Fīlistu ar lingu un ar oli, un kāva Fīlistu un to nokāva, bet Dāvidam zobena nebija rokā.
51Tad Dāvids pieskrēja un piestājās pie Fīlista un ņēma viņa zobenu un to izvilka no makstīm un to nokāva un tam ar to nocirta galvu. Kad nu Fīlisti redzēja, ka viņu varenais bija miris, tad tie bēga.
52Un Israēla un Jūda vīri cēlās un gavilēja un dzinās Fīlistiem pakaļ, kamēr nāk tai ielejā un līdz pašiem Ekronas vārtiem; un Fīlistu nokautie krita uz Šaāraimas ceļa un līdz Gatai un līdz Ekronai.
53Un Israēla bērni griezās atpakaļ no Fīlistu dzīšanas un aplaupīja viņu lēģeri.
54Un Dāvids ņēma Fīlista galvu un to nonesa uz Jeruzālemi, bet viņa bruņas viņš nolika savā teltī.
55Bet kad Sauls redzēja Dāvidu izejam pret Fīlistu, tad tas uz Abneru, kara lielkungu, sacīja: kam dēls ir šis jauneklis, Abner? Tad Abners sacīja: tik tiešām kā tava dvēsele dzīvo, ķēniņ, to es nezinu.
56Tad ķēniņš sacīja: vaicā jel, kam dēls šis jauneklis ir?
57Kad nu Dāvids atpakaļ griezās no Fīlista kaušanas, tad Abners viņu ņēma un veda Saula priekšā, un Fīlista galva bija viņa rokā.
58Un Sauls uz to sacīja: kam dēls tu esi, puisi? Dāvids sacīja: tava kalpa Isajus, Bētlemieša, dēls.
