1Kad nu viņš bija beidzis ar Saulu runāt, tad Jonatāna sirds ar Dāvida sirdi sadraudzējās, un Jonatāns viņu iemīlēja kā savu dvēseli.
2Un Sauls viņu ņēma tai pašā dienā un tam neļāva tēva namā pāriet.
3Un Jonatāns derēja derību ar Dāvidu, tāpēc ka viņš to mīlēja kā savu dvēseli.
4Un Jonatāns noņēma savu mēteli, kas viņam bija, un to deva Dāvidam, arī savas drēbes, kā arī savu zobenu un savu stopu un savu jostu.
5Un Dāvids izgāja visur, kurp Sauls viņu sūtīja, un turējās gudri, un Sauls to iecēla pār tiem karavīriem, un tas patika labi visiem ļaudīm, arī Saula kalpiem.
6Un notikās, kad tie nu pārnāca, un Dāvids atpakaļ griezās no Fīlistu kaušanas, tad sievas no visām Israēla pilsētām dziedot un dejot izgāja ķēniņam Saulam pretī ar bungām, ar prieku un ar spēlēm.
7Un sievas diedamas dziedāja un sacīja: Sauls tūkstošus nokāvis, bet Dāvids desmit tūkstošus.
8Tad Sauls ļoti apskaitās un šī valoda viņam nepatika un viņš sacīja: tie Dāvidam devuši desmit tūkstošus un man tie devuši tūkstošus; tiešām valstība vēl viņam tiks.
9Un Sauls skaudīgi skatījās uz Dāvidu no tās dienas un turpmāk.
10Un notikās otrā dienā, kad ļauns gars no Dieva Saulam uznāca, un tas muldēja savā pašā namā, tad Dāvids spēlēja ar savu roku, kā ikdienas, un Saulam bija šķēps rokā,
11Un Sauls meta šķēpu un domāja: es Dāvidu pie sienas noduršu. Bet Dāvids novērsās divreiz no viņa.
12Un Sauls bijās no Dāvida, jo Tas Kungs bija ar viņu un bija no Saula atstājies.
13Un Sauls viņu atstādināja no sevis un to darīja par virsnieku pār tūkstoti; un tas izgāja un iegāja ļaužu priekšā.
14Un Dāvids turējās gudri uz visiem saviem ceļiem, un Tas Kungs bija ar viņu.
15Kad nu Sauls redzēja, ka tas ļoti gudri turējās, tad tas no viņa bijās.
16Bet viss Israēls un Jūda mīlēja Dāvidu, jo tas izgāja un iegāja viņu priekšā.
17Un Sauls sacīja uz Dāvidu: redzi, es tev došu savu vecāko meitu Merabu par sievu; esi man tikai drošsirdīgs vīrs un vedi Tā Kunga karus. Jo Sauls domāja: mana roka nebūs pret viņu, bet lai Fīlistu roka ir pret viņu.
18Bet Dāvids sacīja uz Saulu: kas es esmu, un kas ir mana dzīves kārta un mana tēva radi iekš Israēla, ka man būs palikt ķēniņam par znotu?
19Bet kad tas laiks nāca, ka Meraba, Saula meita, Dāvidam bija jādod, tad tā Adriēlim no Meholas tapa dota par sievu.
20Bet Mihale, Saula meita, mīlēja Dāvidu. Kad tas Saulam tapa teikts, tad tas viņam bija pa prātam.
21Un Sauls sacīja: to es viņam došu, lai tā viņam ir par valgu, un Fīlistu roka nāk pār viņu. Tāpēc Sauls sacīja uz Dāvidu: ar to otru tu man šodien būsi par znotu.
22Un Sauls pavēlēja saviem kalpiem: runājiet ar Dāvidu klusiņām un sakāt: redzi, ķēniņam ir labs prāts uz tevi, un visi viņa kalpi tevi mīļo, tad paliec ķēniņam par znotu.
23Un Saula kalpi runāja šos vārdus priekš Dāvida ausīm. Bet Dāvids sacīja: vai tā ir maza lieta priekš jūsu acīm, ķēniņam palikt par znotu? Un es taču esmu nabags un zems vīrs.
24Un Saula kalpi viņam to stāstīja sacīdami: tā un tā Dāvids ir runājis.
25Tad Sauls sacīja: sakāt Dāvidam tā: ķēniņam negribās kroņa naudas, bet simts Fīlistu priekšādas, lai atriebjamies pie ķēniņa ienaidniekiem. Jo Sauls domāja Dāvidu izdeldēt caur Fīlistu roku.
26Tad viņa kalpi Dāvidam šos vārdus sacīja, un Dāvidam labi patika, ķēniņam palikt par znotu.
27Bet tās dienas vēl nebija beigušās, tad Dāvids cēlās un nogāja ar saviem vīriem un nokāva no Fīlistiem divsimt vīrus. Dāvids atnesa viņu priekšādas, un tās ķēniņam tapa nodotas pilnā skaitā, ka viņš taptu ķēniņa znots. Tad Sauls viņam deva savu meitu Mihali par sievu.
28Un Sauls redzēja un nomanīja, ka Tas Kungs bija ar Dāvidu, un Mihale, Saula meita, viņu mīlēja.
29Tad Sauls no Dāvida vēl vairāk bijās un Sauls ienīdēja Dāvidu, kamēr viņš dzīvoja.
30Kad nu Fīlistu lielkungi izgāja (karot), tad notikās viņiem izejot, ka Dāvids bija gudrāks nekā visi Saula kalpi, tā ka viņa vārds kļuva ļoti cienīts.
