1Astoņus gadus Josija bija vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja trīsdesmit vienu gadu Jeruzālemē.
2Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, un staigāja sava tēva Dāvida ceļos un neatkāpās ne pa labo, ne pa kreiso roku.
3Jo savas valdīšanas astotajā gadā, kad vēl bija jauns, viņš sāka meklēt sava tēva Dāvida Dievu, un divpadsmitā gadā viņš Jūdu un Jeruzālemi sāka šķīstīt no elku kalniem un Ašerām un elku tēliem un lietām bildēm.
4Un priekš viņa acīm Baālu altāri tapa salauzīti, un tos saules stabus tur virsū viņš nocirta, un tās Ašeras un tos elku tēlus un tās lietās bildes viņš salauzīja un tās darīja par pīšļiem un tos kaisīja uz to kapiem, kas tām bija upurējuši.
5Un elku priesteru kaulus viņš sadedzināja uz viņu altāriem, un tā viņš šķīstīja Jūdu un Jeruzālemi.
6Arī pa Manasus un Efraīma un Simeona pilsētām līdz Naftalum, pa viņu posta vietām visapkārt,
7Viņš nolauzīja tos altārus, un tās Ašeras, un tos elka tēlus viņš satrieca un sadragāja, un nocirta visus saules stabus pa visu Israēla zemi, un griezās atpakaļ uz Jeruzālemi.
8Savas valdīšanas astoņpadsmitā gadā, kad to zemi un to namu bija šķīstījis, viņš sūtīja Šafanu, Acalijas dēlu, un Maāseju, pilsētas virsnieku, un Joahu, Joahasa dēlu, to kancleri, ka tie atkal uzkoptu Tā Kunga, sava Dieva namu.
9Un tie nāca pie tā augstā priestera Hilķijas, un tiem deva to naudu, kas bija sanesta Dieva namā, ko Levīti, tie sliekšņa sargi, bija sakrājuši no Manasus, no Efraīma un no visiem Israēla atlikušiem un no visas Jūda un Benjamina cilts un no Jeruzālemes iedzīvotājiem.
10Un tie to deva tiem darba vedējiem rokā, kas pār Tā Kunga namu bija iecelti, un tie darba vedēji to deva tiem strādniekiem, kas pie Tā Kunga nama strādāja, to namu sataisīt un uzkopt.
11Un tie to deva tiem amatniekiem un nama taisītājiem, pirkt izcirstus akmeņus un kokus sijām un baļķus tiem namiem, ko Jūda ķēniņi bija postā pametuši.
12Un tie vīri darīja savu darbu uzticīgi. Un viņu uzraugi bija Jahats un Obadija, Levīti no Merarus bērniem, un Mešulams no Kohāta bērniem; tie to darbu uzraudzīja; un visi tie Levīti mācēja spēlēt mūzikas rīkus,
13Un bija pār nastu nesējiem un uzraugi pār visiem darba strādniekiem. Un citi Levīti bija skrīveri un darba vedēji un vārtu sargi.
14Un kad tie to naudu izņēma, kas bija sanesta Tā Kunga namā, tad priesteris Hilķija atrada Tā Kunga bauslības grāmatu, kas caur Mozu dota.
15Un Hilķija atbildēja un sacīja uz skrīveri Šafanu: es esmu atradis to bauslības grāmatu Tā Kunga namā. Un Hilķija deva Šafanam to grāmatu.
16Un Šafans nesa to grāmatu ķēniņam un teica ķēniņam un sacīja: visu, ko tu saviem kalpiem pavēlējis, to tie dara.
17Un tie izbēruši to naudu, kas Tā Kunga namā atrasta, un to devuši tiem darba vedējiem un strādniekiem.
18Un skrīveris Šafans ķēniņam teica un sacīja: priesteris Hilķija man ir devis grāmatu; un Šafans no tās lasīja ķēniņam priekšā.
19Kad nu ķēniņš dzirdēja tos bauslības vārdus, tad viņš saplēsa savas drēbes.
20Un ķēniņš pavēlēja Hilķijam un Ahikamam, Šafana dēlam, un Abdonam, Mihas dēlam, un skrīverim Šafanam, un Asajam, ķēniņa kalpam, un sacīja:
21Ejat, vaicājiet To Kungu par mani un par visiem atlikušiem iekš Israēla un Jūda, par šās grāmatas vārdiem, kas atrasta. Jo Tā Kunga bardzība ir liela, kas pret mums iedegusies, tāpēc ka mūsu tēvi nav turējuši Tā Kunga vārdu, nedz to darījuši, kas viss šai grāmatā rakstīts.
22Tad Hilķija ar ķēniņa vīriem nogāja pie pravietes Huldas, Šaluma, Takeata dēla Hasras dēla, tā drēbju sarga sievas, (tā dzīvoja Jeruzālemē otrā pusē,) un to uz viņu runāja.
23Un viņa uz tiem sacīja: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: sakāt tam vīram, kas jūs pie Manis sūtījis:
24Tā saka Tas Kungs: redzi, Es sūtīšu nelaimi šai vietai un viņas iedzīvotājiem, visus tos lāstus, kas tai grāmatā rakstīti, ko tie lasījuši Jūda ķēniņa priekšā;
25Tāpēc ka tie Mani atstājuši un kvēpinājuši citiem dieviem, Mani kaitinādami ar visiem saviem roku darbiem, tad Mana bardzība pret šo vietu iedegsies un neizdzisīs.
26Bet uz Jūda ķēniņu, kas jūs sūtījis, To Kungu vaicāt, jums tā būs sacīt: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, par tiem vārdiem, ko tu esi dzirdējis.
27Tādēļ ka tava sirds ir mīksta palikusi un tu esi pazemojies Dieva priekšā, dzirdēdams Viņa vārdus pret šo vietu un viņas iedzīvotājiem, un esi pazemojies Manā priekšā un saplēsis savas drēbes un raudājis Manā priekšā, tad Es tevi esmu paklausījis, saka Tas Kungs.
28Redzi, Es tevi likšu pie taviem tēviem, un tu ar mieru tapsi glabāts savā kapā pie viņiem, un tavas acis neredzēs visu to ļaunumu, ko Es sūtīšu šai vietai un viņas iedzīvotājiem. Un tie ķēniņam atsacīja šos vārdus.
29Tad ķēniņš sūtīja un sapulcināja visus Jūda un Jeruzālemes vecajus.
30Un ķēniņš gāja Tā Kunga namā līdz ar visiem Jūda vīriem un Jeruzālemes iedzīvotājiem, un ar priesteriem un Levītiem un visiem ļaudīm, lieliem un maziem, un priekš viņu ausīm tapa lasīti visi derības vārdi no tās grāmatas, kas bija atrasta Tā Kunga namā.
31Un ķēniņš stāvēja savā vietā un derēja derību Tā Kunga priekšā, Tam Kungam pakaļ staigāt un no visas savas sirds un no visas savas dvēseles turēt Viņa baušļus un Viņa liecības un Viņa likumus un darīt tos derības vārdus, kas rakstīti šinī grāmatā.
32Un viņš uzņēma tai derībā visus, kas Jeruzālemē un Benjaminā atradās, un Jeruzālemes iedzīvotāji darīja pēc Dieva, savu tēvu Dieva, derības.
33Un Josija izdeldēja visas negantības no visām zemēm, kas Israēla bērniem piederēja, un darīja, ka visi, kas iekš Israēla atradās, kalpoja Tam Kungam, savam Dievam. Kamēr viņš dzīvoja, tie neatkāpās no Tā Kunga, savu tēvu Dieva.
